Читаем Mana Cīņa полностью

Šajā sakarā atkal jānorada uz tautas daļas gļēvumu, kurai kaut vai iegūtās izglītības dēļ bija pienākums atklāti uzstāties pret šādu kultūras apkarošanu. Inteliģence gļēvuma dēļ neizšķīrās par tādu rīcību. Tā nobijās no boļševistiskās mākslas "apustuļu" klaigām, kas, protams, visnelietīgākajā veidā uzgāztu katram, kurš nevēlētos saskatīt radošas pērles šo kungu sacerējumos. Inteliģence pakļāvās tam, kas šķita neizbēgams. Vēl vairāk. Cilvēki sāka pat baidīties, ka šie pa pusei blēži, pa pusei stulbeņi apvainos mākslas nesaprašanā. It kā atteikšanās saprast deģenerātu un nekaunīgu meļu saražotu produkciju godīgam cilvēkam būtu apkaunojoši. Ja atļauts tā izteikties, tāda novatoru rīcība bija ļoti vienkāršs līdzeklis, lai pierādītu, cik "diži" ir viņu darbi. Viss pilnīgi nesaprotamais un vienkārši vājprātīgais viņu darbos pārsteigtajai pasaulei tika reklamēts kā "iekšēju pārdzīvojumu" produkts. Ar lēto paņēmienu minētie kungi pasargāja sevi no jebkādas kritikas. Baidoties, ka to varētu apvainot "jaunākās" mākslas nesaprašanā, inteliģence klusuciešot samierinājās ar visneģēlīgāko ņirgāšanos par mākslu un galu galā patiešām zaudēja jebkuru pareizu mērauklu mākslas vērtēšanā.

Tas viss kopumā neapšaubāmi liecināja par ļauna laikmeta tuvošanos.

* * *

Viens no bēdīgākajiem simptomiem bija arī šāds.

20. gadsimtā visas lielās pilsētas sāka zaudēt kultūras centra raksturu un arvien vairāk kļuva vienkārši par cilvēku koncentrēšanās vietām. Mūsdienu lielpilsētu proletariātam ir ļoti niecīga saikne ar to pilsētu, kurā tas īslaicīgi dzīvo. Tas ir tāpēc, ka strādnieka izpratnē patiešām ir runa tikai par īslaicīgas uzturēšanās vietu un neko vairāk. Daļēji tas izriet no visas sociālās situācijas, kas liek cilvēkam atkal un atkal mainīt savu dzīvesvietu un tādējādi nedod viņam laiku īsti saistīties ar savu pilsētu. Taču, no otras puses, šīs parādības cēlonis jāsaskata arī tai apstāklī, ka modernās pilsētas vispār aizvien vairāk zaudē savu kultūrlomu un kļūst nabagākas kultūras vērtību ziņā.

Jau brīvības karu laikā Vācijā bija tikai neliels skaits pilsētu, turklāt tās lieluma ziņā bija pieticīgas. Tikai dažām toreiz pastāvējušajām lielajām pilsētām patiešām bija galvenokārt rezidenču loma un tādā kvalitātē gandrīz vienmēr arī zināma kultūras vērtība. Pat izskata ziņā tās bija kaut kas mākslinieciski pabeigts. Ja salīdzina dažas toreizējās pilsētas, kurās bija vairāk par 50 tūkstošiem cilvēku, ar tagadējām tikpat apdzīvotām pilsētām, redzēsim, ka tad pilsētās patiešām bija lieli zinātnes un mākslas dārgumi. Kad Minhenē bija tikai 60 tūkstoši iedzīvotāju, šo pilsētu jau faktiski varēja uzskatīt par vienu no svarīgākajiem mākslas centriem Vācijā. Tagad gandrīz katrā fabriku pilsētelē dzīvo tāds pats skaits cilvēku, bet nereti arī daudz vairāk, bet tām pietrūkst kaut vai mājiena par zinātnes un kultūras vērtībām. Tās vienkārši ir dzīvošanai iznomājamas kazarmas un nekas vairāk. Pastāvot tādam mūsdienu pilsētu raksturam, nevar rasties nekāda intīma saikne ar šo centru. Neviens cilvēks nejūt simpātijas pret pilsētu, kas ne ar ko neatšķiras no citām, un kurai nav nevienas intīmas pazīmes. Turklāt šīs pilsētas ļoti centīgi vairās no visa, kas kaut cik atgādina mākslu.

Vēl vairāk. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, pat patiešām lielās pilsētas kļūst relatīvi nabagākas mākslas vērtību ziņā. Šīs pilsētas arvien vairāk nivelējas. Galu galā tās izskata ziņā sāk līdzināties nelaimīgajām fabriku pilsētām un atšķiras no tām vienīgi ar lielumu. Tas, ar ko jaunāko laiku vēsture ir papildinājusi lielo pilsētu kultūras saturu, ir pilnīgi nepietiekami. Visas pilsētas būtībā dzīvo uz pagātnes slavas un dārgumu rēķina. Pamēģiniet tagad atņemt Minhenei to, kas bija savākts jau Ludviga I laikā, un jūs, ar šausmām, ieraudzīsiet, cik niecīgi mazs ir viss, ko mākslas darbu ziņā esam ieguvuši no jaunajiem laikiem. To pašu var sacīt par Berlīni un vairumu citu lielo pilsētu.

Taču būtiskākais ir tas, ka nevienā no lielajām pilsētām nav tādu piemi­nekļu, kas valdītu pār visu pasauli, un kurus varētu uzskatīt par laikmeta simbolu. Pavisam citādas ir senlaiku pilsētas. Toreiz katrai pilsētai bija kāds īpašs piemineklis, tās lepnuma monuments. Antīkajām pilsētām bija raksturīgas nevis celtnes, bet gan pieminekļi, kas reprezentēja to kopējo guvumu, pieminekļi, kas noderēja ne tikai konkrētam brīdim, bet gadsimtiem. Šajos pieminekļos iemiesojās nevis vienkārši kādas per­sonas bagātības, bet gan visas tautas diženums. Lūk, tāpēc antīkajā pilsētā atsevišķs cilvēks patiešām simpatizēja savai dzīvesvietai. Šai pilsētai bija tādi pievilkšanas līdzekļi, par kādiem mums tagad nav pat nojautas. Tādas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā bija ne jau vairāk vai mazāk nožēlo­jami nami, kas piederēja atsevišķiem cilvēkiem, bet bija greznas ēkas, kuras piederēja visai sabiedrībai. Salīdzinājumā ar brīnišķajām celtnēm viņu pašu dzīvojamiem namiem bija pakārtota nozīme.