Читаем Mana Cīņa полностью

Nevar neatzīmēt arī cīņu pret dažādu baznīcu dogmām, kas pieņemas spēkā. Saki, ko gribi, bet pasaulē reliģiozi cilvēki nespēj iztikt bez dogmatiskiem rituāliem. Plašas tautas masas sastāv ne jau no filozofiem: cilvēku masai ticība nereti ir vienīgais pamats morāli tikumiskai pasaules uztverei. Reliģijas surogāti, kas tika likti lietā, nedeva panākumus. Jau no tā vien var secināt, ka iepriekšējo reliģiju vietā nav vērts likt surogātus, tas nav mērķtiecīgi. Bet, ja vēlamies, lai reliģiskās mācības un ticība patiešām valdītu pār plašu tautas masu prātiem, jāpanāk, lai reliģija baudītu neapstrīdamu autoritāti. Pavērojiet parasto dzīvi un tās nosacītību. Simtiem tūkstošu garīgi augstāk attīstītu cilvēku lieliski iztiks bez šīm nosacītībām. Turpretī miljoniem cilvēku tās ir pilnīgi nepieciešamas. Ko valstij nozīmē tās pamatlikumi, to reliģijai — tās dogmas. Tikai, pateicoties dogmātam, reliģioza ideja, to ļoti dažādi tulkojot, iegūst noteiktu formu, bez kuras nav ticības. Ārpus baznīcas dogmām reliģija būtu tikai filozofisks, metafizisks uzskats un ne vairāk. Lūk, tāpēc cīņa pret baznīcas dogmām ir apmēram tas pats, kas cīņa pret valsts pamatlikumiem. Pēdējā izraisa valstisku anarhiju, bet pirmā — reliģiozu nihilismu.

Politiķim vispirms jādomā ne jau par to, ka konkrētajai reliģijai piemīt vieni vai otri trūkumi, bet gan par to, vai ir kaut kas, ko varētu likt šīs, kaut ar trūkumiem apveltītās, reliģijas vietā. Iekams nav nekā labāka, tikai muļķis un noziedznieks sāks graut veco ticību.

Liela atbildība gulstas uz tiem, kas reliģiskajiem uzskatiem piejauc laicīgas lietas, līdz ar to tikai saasinot nevajadzīgo konfliktu starp reliģiju un tā dēvētajām precīzajām zinātnēm. Uzvaru gandrīz vienmēr gūs precīzās zinātnes, kaut gan, protams, ne jau bez ilgstošas cīņas. Turpretī reliģija cietīs smagus zaudējumus visu to cilvēku acīs, kuri nespēj pacelties augstāk par ārišķību.

Taču vislielāko postu nodara tie, kas ļaunprātīgi izmanto reliģiju tīri politisku mērķu sasniegšanai. Nav iespējams atrast pietiekami asus vārdus pret šiem nožēlojamajiem blēžiem, kas reliģiju pārvērš politiskā darījumā. Nekaunīgie meļi skaļā balsī izkliedz savu ticības simbolu, lai viņus sadzirdētu visa pasaule. Taču ticība viņiem vajadzīga ne tāpēc, lai, mirtu par to, bet tikai tāpēc, lai ar tās starpniecību labāk iekārtotos dzīvē. Viņš pārdos ticību bez atlikuma, ja tas būs nepieciešams vienam vai otram politiskam gājienam, kas sola atbilstošu laicīgu balvu. Par desmit parlamenta mandātiem viņi apvienosies ar marksistiem, kas ir jebkuras reliģijas nāvīgi ienaidnieki.

Bet par ministra portfeli viņi biedrosies ar pašu velnu, ja tikai velns neizjutīs pretīgumu un nepasūtīs vienu māju tālāk šādus reliģijas "aizstāvētājus".

Ja Vācijā jau pirms kara reliģijas jomā bija diezgan nepatīkami simptomi, tad tas jāattiecina uz ļaunprātībām, kādas atļāvās tā dēvētā "kristiešu" partija. Vai gan tā nav nekaunība — veidot savu pozīciju, identificējot katoļu ticību ar vienu noteiktu politisko partiju?

Šai falsifikācijai bija liktenīgas sekas. Daži nevienam nevajadzīgi politiķi nodrošināja sev parlamenta mandātus, bet baznīca cieta lielus zaudējumus.

Maksāt par to vajadzēja visai nācijai. Šajā laikā reliģijas pamati jau tā bija kļuvuši grīļīgi, jo mēs iesoļojām tādā posmā, kad itin viss kļuva nedrošs un tuvojās visu tradicionālo morāles un tikumības jēdzienu katastrofa.

Ari tās bija plaisas tautas organismā. Tās varēja šķist ne sevišķi bīstamas līdz brīdim, kad pienāca pārbaudījumu moments. Taču plaisām vajadzēja neizbēgami izraisīt liktenīgas sekas laikā, kad viss tika izšķirts atkarībā no tautas iekšējā spēka un izturības.

* * *

Uzmanīgs vērotājs varēja pamanīt, ka arī politikas sfērā iezīmējas bīstamas parādības, kurām, ja vien tās nelikvidē vai vismaz nevājina, vajadzēja neizbēgami izraisīt valsts sabrukumu.

Ikvienam, kam bija acis, lai redzētu, kļuva skaidrs, ka gan Vācijas iekšpolitika, gan ārpolitika sirga bezmērķīguma dēļ. Kompromisu politika ārēji it kā apstiprināja vecos Bismarka principus, kurš, kā zināms, teica, ka "politika ir tikai māksla sasniegt iespējamo". Taču starp Bismarku un vēlākajiem kancleriem bija neliela atšķirība. Pēdējo mutē vārdi skanēja pavisam citādi. Bismarks gribēja pasacīt tikai to, ka zināma politiskā mērķa sasniegšanai der jebkuras iespējas, un tās visas ir jāizmanto. Turpretī Bismarka mantinieki vārdus sāka tulkot tādējādi, ka

Vācija vispār var svinīgi atteikties no jebkādas politiskās idejas. Valsts vadītājiem konkrētajā laika posmā patiešām it kā nebija lielu politisku mērķu. Tiem pietrūka gatava pasaules uztveres pamata un elementāras izpratnes par attīstības likumiem, kas nosaka politiskās dzīves virzību kopumā.