Читаем Mana Cīņa полностью

Tagad paskatīsim, kā ar šīm drausmīgajām parādībām cīnījās vecajā Vācijā. Mierīgi izpētot jautājumu, nākas izdarīt patiešām bēdīgus secinājumus. Protams, valdības aprindās saprata, ka slimība nodara šausmīgu postu, kaut gan diezin vai skaidri apjauta, cik nāvējošas būs sekas. Taču cīņas pasākumi pret šo ļaunumu bija zem katras kritikas. Radikālu reformu vietā veica pilnīgi nožēlojamus pasākumus. Valdība nepievērsa uzmanību slimības saknēm un galvenajiem cēloņiem, bet gan cīnījās ar virspusējām parādībām. Prostitūtas sāka pakļaut medicīniskai apskatei, organizēja kaut kādu uzraudzību, atsevišķos gadījumos saslimušu prostitūtu nosūtīja uz lazareti. Apārstējusies viņa no turienes atkal izgāja uz ielas un turpināja aplipināt vīriešus, kas nonāca ar viņu saskarē.

Kā zināms, vēlāk ieviesa "speciālu paragrāfu", kas aizliedza dzimumsakarus ar slimu vai neizārstētu cilvēku. Pats par sevi pasākums ir pareizs, taču praksē to gandrīz nemaz neizdevās īstenot.

Nelaimīgā sieviete, kas kļuva tāda smaga gadījuma upuris, izvairījās ierasties tiesā kā lieciniece pret to cilvēku, kas nolaupīja viņas veselību. Tas ir pilnīgi saprotami, ja ievēro mūsu, pareizāk sakot, viņas audzināšanas līmeni un patur prātā, kādas morālas nepatikšanas viņai būs saistītas ar tādu lietu. Galu galā sieviete vismazāk iegūst no tā, vai šo cilvēku notiesā vai nenotiesā. Viņu taču tik un tā vajās sabiedrības nicinājums vēl lielākā mērā nekā vīrieti. Visbeidzot, iedomājieties sievietes stāvokli, ja ar ļauno slimību viņu aplipinājis neviens cits kā pašas vīrs.

Ko gan viņai šādā gadījumā darīt? Iet sūdzēties tiesā?

Attiecībā uz cietušo vīrieti jānorāda, ka viņš taču visbiežāk satuvinās ar prostitūtu pēc krietnas alkohola lietošanas. Šis vīrietis ir tādā stāvoklī, ka nav spējīgs domāt par savas "mīļotās" veselības stāvokli. To labi zina prostitūtas, kas slimo ar sifilisu. Tieši tāpēc šīs nelaimīgās cenšas notvert vīrieti tieši tajā brīdī, kad viņš atrodas šādā mazpievilcīgā stāvoklī. Pēc tam saslimušais vīrietis, pat sasprindzinot atmiņu, nespēj atcerēties, kura īsti bija tā sieviete, kas viņu aplaimoja. Tas ir it īpaši saprotams, ja notikums risinās tādā pilsētā kā Berlīne vai pat Minhene. Desmitiem tūkstošiem gadījumos tāpat notiek ar iebraucējiem no provinces, kurus lielo pilsētu troksnis tik ļoti apdullina, ka viņi vispār nespēj apjēgt apkārtējo situāciju.

Visbeidzot, kurš gan spēj būt pilnīgi pārliecināts, vai viņš ir vesels, vai vēl arvien slims? Vai gan nav zināmi tūkstošiem recidīva gadījumu pēc tam, kad slimnieks it kā ir izārstējies? Un vai tādi cilvēki, paši to neapjauzdami, nenodara miljoniem nelaimju saviem tuviniekiem?

Tādējādi praksē iznāca, ka īpašais paragrāfs, pēc kura sodīja par aplipināšanu, izrādījās maznozīmīgs. Tikpat niecīgus rezultātus praksē deva prostitūtu uzraudzība. Un, visbeidzot, sifilisa ārstēšana vēl tagad nesasniedz mērķi.

Neapstrīdama ir tikai viena lieta: neraugoties uz šiem pasākumiem, drausmīgā slimība izplatījās arvien vairāk. Šis fakts vislabāk pierāda visu iepriekš minēto pasākumu bezmērķīgumu.

Vai gan varēja citādi? Visi šie pasākumi bija pavisam nepietiekami un pat smieklīgi. Tautas morālās prostitūcijas apkarošanai netika darīts nekas. Un vispār nebija nekādas pārdomātas pasākumu sistēmas.

Tiem, kas izturas pret šīm briesmām vairāk vai mazāk vieglprātīgi, varam dot tikai vienu padomu: iepazīstieties pamatīgāk ar šīs slimības izplatīšanās statistiku. Salīdziniet pēdējā gadsimta statistikas datus. Kaut nedaudz padomājiet par to, kāda būs turpmākā attīstības gaita. Ir jābūt pilnīgam ēzelim, lai pēc iepazīšanās ar šiem datiem neuzmestos zosāda.

Vājums un nenoteiktība, kas pirmskara Vācijā izpaudās acīmredzami tik netalantīgi, jāaplūko visos gadījumos kā uzskatāms apliecinājums mūsu valsts sairšanas sākumam. Tās bija politiskās un morālās degradācijas nepārprotamas pazīmes.

Ja valstij pietrūkst spēka organizēt cīņu par tautas veselību, tā vienlaikus zaudē tiesības pastāvēt šajā pasaulē, kas ir cīņas pasaule.

Tādas tiesības paliek tikai spēcīgajiem un "noturīgajiem", bet nevis vājajiem un "nenoturīgajiem". Eksistences sarežģītie apstākļi nedod tiesības uz mīkstčaulību un neizlēmību, kas spēj iznīcināt lielu nāciju. Ja nācija necīnās par eksistenci, tad tā nav tik liela, lai pastāvētu šajā pasaulē. Būt spēcīgai, varenai un noteiktai — tāds ir valsts pienākums pret savu tautu, un arī tauta vienmēr atbalstīs tādu valsti.

Viena no impērijas pakāpeniskas iziršanas uzskatāmākām pazīmēm pirmskara laikmetā bija sistemātiska, gandrīz plānveidīga nācijas kultūras līmeņa pazemināšanās, turklāt, protams, ar kultūru es saprotu pavisam ko citu, bet ne jau to, ko tagad pie mums dēvē par civilizāciju. Mūslaiku tā dēvētā civilizācija manās acīs drīzāk ir patiesas kultūras tieša ienaidniece, jo īstenībā tā labākajā gadījumā ir pseidocivilizācija, ja vispār ir iespējams runāt par kaut kādu civilizāciju.