Читаем Mana Cīņa полностью

Ja salīdzina antīko pilsētu valsts ēku milzīgos izmērus ar tolaik esoša­jiem dzīvojamiem namiem, tad nākas vien pabrīnīties, cik lieliski toreiz tika izcelta sabiedrisko ēku prioritāte. Vēl tagad tīksmināmies par antīkās pasaules drupām un krāsmatām. Taču neklājas aizmirst, ka tās nav lielu veikalu drupas, bet gan ir piļu un valsts celtņu drupas, t.i., tādu celtņu drupas, kas piederēja visai sabiedrībai. Pat vēlākā laikā Romas vēsturē pirmajā vietā krāšņuma ziņā bija ne atsevišķu pilsoņu villas un pilis, bet gan tempļi, stadioni, cirki, akvedukti, siltavoti, bazilikas utt., t.i., celtnes, kas piederēja valstij, visai tautai.

Pat viduslaikos Vācijā respektēja tādu pamatprincipu, kaut gan priekš­stati par mākslu šajā laikmetā bija pavisam citādi. Tas, kas senajā laikmetā izpaudās akropolē vai panteonā, tagad ir ieguvis gotiskā tempļa formu. Šīs monumentālās celtnes slējās kā milži pāri nedaudzajiem viduslaiku pilsētas koka un ķieģeļu namiem. Tās vēl tagad paceļas augstāk par mūs­dienu dzīvojamām kazarmām un uzliek savu zīmogu visai konkrētajai pilsētai. Tempļi, torņi, rātsnami un katedrāles pauda toreizējā laikmeta stilu, un to sākotne meklējama senatnē.

Bet nu palūkojieties, cik nožēlojama proporcija starp valsts celtnēm un privātmājām pastāv tagad. Ja mūsdienu Berlīni piemeklētu senās Ro­mas liktenis, tad pēcnācēji būtu spiesti secināt, ka lielākās celtnes bijušas vai nu universālveikali, kas piederējuši ebrejiem, vai arī milzīgas viesnī­cas — cilvēku grupu īpašums. Patiešām, salīdziniet kaut vai Berlīnē pa­stāvošo proporciju starp valsts rakstura celtnēm un finansistiem, tirgo­ņiem piederošajiem namiem.

Pat līdzekļi, kas atvēlēti valsts rakstura ēku būvēšanai, ir niecīgi un pilnīgi smieklīgi. Būvējam ēkas nevis gadsimtiem ilgai pastāvēšanai, bet tikai acumirkļa vajadzībām. Nevar runāt pat par augstākas kvalitātes ideju. Berlīnes pils taču savulaik bija daudz nozīmīgāka celtne nekā, teiksim, tagadējā jaunās bibliotēkas ēka. Viena bruņuvilciena uzbūvē­šanai mēs atvēlam 60 miljonus. Turpretī jaunajam reihstāgam, republikas pirmajai krāšņajai ēkai, kurai sava nozīme jāsaglabā gadsimtos, neatvēlēja pat pusi no šīs summas. Kad radās jautājums par to, kā izgreznot šīs ēkas iekšpusi, tad prominentā sapulce nolēma, ka šim nolūkam nevajag izmantot akmeni, bet pietiks ar ģipsi. Starp citu, šoreiz parlamentāriešiem bija taisnība: cilvēkiem ar ģipša galvām neklājas sēdēt telpās, kas ir grez­notas ar akmens kalumiem.

Tādējādi pilsētām pietrūkst tieši tā, kas ir it īpaši vērtīgs tautas acīs. Tāpēc nav jābrīnās, ka tauta mūsdienu pilsētās neatrod to, kā tajās nav. Pilsētu pilnīga noplukšana ir neizbēgama. Mūsdienu lielpilsētas iedzīvo­tāja pilnīgā vienaldzība pret pilsētas likteni ir tikai šīs noplukšanas iz­pausme.

Ari tas uzskatāms par kultūras degradācijas un vispārējā kraha simpto­mu. Laiks smok sīkmanīgas "mērķtiecības" nenozīmīgajos jautājumos jeb, precīzāk izsakoties, naudas verdzībā. Te nu nav ko brīnīties, ka tādā situācijā paliek maz vietas varonībai. Mūsdienas pieļauj to, ko iesēja nesenais laikmets.

* * *

Visi sairuma simptomi galu gala bija nepareizas pasaules uztveres rezultāts. No ačgārnībām izrietēja cilvēku nedrošība vērtējumos un attieksmē pret vienu vai otru nopietnu jautājumu. Tāpēc arī radās nenoteiktība un svārstības, sākot jau ar audzināšanas jautājumiem. Cilvēki baidās atbildības, ikviens ir gatavs gļēvulīgi samierināties pat ar to, ko uzskata par kaitīgu. Pļāpāšana par "humānismu" kļūst modes lieta. Cīnīties ar slimīgām parādībām nav uzņēmības. Mēs saudzējam atsevišķus cilvēkus un tajā pašā laikā upurējam miljoniem cilvēku nākotni.

Par to, cik tālu ir pavirzījies sairšanas process, liecina stāvoklis reliģijā. Te ari nav kādreizējā vienotā, veselīgā un noturīgā uzskata par lietām. Nelaime nebija tā, ka no baznīcas novērsās zināms daudzums tās kādreizējo atbalstītāju. Daudz ļaunāk bija tas, ka nu šausmīgi palielinājās vienaldzīgo masa. Gan katoļi, gan protestanti uzturēja speciālas misijas Āzijā un Āfrikā, lai dabūtu savā pusē iezemiešu reliģijas, bet panākumu bija maz, it sevišķi salīdzinājumā ar muhamedāņu baznīcu. Taču, vervējot sev piekritējus Āzijā un Āfrikā, reliģija pašā Eiropā zaudēja miljoniem agrāk pārliecināto piekritēju, kas tagad vai nu vispār novēršas no reliģijas, vai izvēlas savus īpašus ceļus. Protams, tādus rezultātus nevar uzskatīt par labiem, it sevišķi no tikumības viedokļa.