Читаем Mana Cīņa полностью

Audzināšanas darbs jāizkārto tā, lai jaunatnes brīvais laiks tiktu izmantots fiziskiem vingrinājumiem. Jaunietis nedrīkst bezmērķīgi klaiņot pa ielām un kinoteātriem. Viss pēc darba dienas pārpalikušais laiks jāveltī sava organisma rūdīšanai, jo dzīve vēlāk izvirzīs viņam lielas prasības. Jaunatnes audzināšanas darbā jāietilpst ne jau skolniecisku pārgudrību iesūknēšanai, bet tieši tam, par ko runājām iepriekš. Jādara gals aizspriedumam, it kā fiziskās audzināšanas jautājumi ir katra atsevišķa cilvēka personiska lieta. Nē, tā tas nav. Nav un nevar būt brīvības, kas kaitē nākamo paaudžu interesēm, tātad arī visas rases interesēm.

Līdztekus fiziskajai audzināšanai jāuzsāk cīņa pret morāles indi.

Patiesībā taču visa pašreizējā sabiedriskā dzīve ir viens vienīgs dzimumvilinājumu un kairinājumu perēklis. Palūkojieties kaut vai uz mūsu kino, varietē un teātru programmām, un nespēsiet noliegt, ka tā nebūt nav mūsu jaunatnei nepieciešamā barība. Afišās un plakātos tiek izmantoti viszemiskākie paņēmieni pūļa ziņkāres ierosināšanai. Ikvienam, kurš nav zaudējis spēju izprast jaunatnes psiholoģiju, ir skaidrs, ka tam visam ir jānodara milzīgs morāls kaitējums jaunatnei. Jutekliskuma drūmā atmosfēra, kas valda visur, zēnā neizbēgami izraisa tādus priekšstatus, kādiem viņam vajadzētu būt pavisam svešiem. Šādas "audzināšanas" sasniegums nu nākas konstatēt ik uz soļa. Jaunatne nobriest pārlieku agri un tāpēc noveco priekšlaicīgi. Tiesu zālēs jūs bieži varat dzirdēt šausmīgas lietas, kas sniedz skaidru priekšstatu par to, cik nepievilcīga dzīve ir mūsu 14-15 gadus veciem jauniešiem. Vai gan pēc tam jābrīnās, par sifilisa izplatību pusaudžu vidū. Vai nav jāšausminās redzot, ka lielpilsētu prostitūtas sniedz laulības dzīves pirmās mācībstundas šiem ļoti jaunajiem, fiziski vārgajiem puisīšiem no morāli izvirtušajām ģimenēm.

Kurš nopietni grib cīnīties pret prostitūciju, tam vispirms jāpalīdz novērst tās idejiskos priekšnoteikumus, tam jāpalīdz darīt galu lielpilsētu amorālajai kultūrai, jo tā ir īsta sodība jaunatnei. Protams, šajā sakarā izraisīsies šausmīgs skandāls, taču tam nevajag pievērst nekādu uzmanību. Ja neizvilksim mūsu jaunatni no purva, kur tā ir tagad, tad jaunatne šajā purvā neglābjami noslīks. Kurš nevēlas saskatīt visas šīs draņķības, tas faktiski palīdz pakāpeniski stigt prostitūcijas purvā nākamajām paaudzēm, no kurām ir atkarīgs viss nācijas tālākais liktenis.

Šo attīrīšanas darbu jāveic visās jomās. Tas attiecas uz teātra mākslu, literatūru, kino, presi, plakātiem, izstādēm utt. Visās šajās sfērās nākas konstatēt sairšanas un trūdēšanas parādības. Tikai pēc pamatīgas tīrīšanas spēsim likt literatūrai, mākslai utt. kalpot vienīgi dižajai morāli valstiskajai un kultūras idejai. Visa sabiedriskā dzīve jāatbrīvo no modernās erotikas sasmakušā tvana, vajag attīrīt atmosfēru no visiem pretdabiskajiem un bezgodīgajiem netikumiem. Visā šajā darbā vadošajai idejai jābūt sistemātiskām rūpēm par tautas fiziskās un morālās veselības saglabāšanu. Individuālās brīvības tiesībām iepretī rases saglabāšanas pienākumam ir jāatkāpjas otrajā plānā.

Tikai tad, kad veiksim visus šos pasākumus, varēs teikt, ka nu ir tikai tīri medicīniska cīņa pret šo slimību un var rēķināties ar zināmiem panākumiem. Taču arī šeit nedrīkstēs pieļaut puspasākumus, nāksies pieņemt ļoti radikālus un dažkārt grūtus lēmumus. Ir taisnīgi defektīviem cilvēkiem liegt vairoties, jo viņi rada tikpat defektīvus pēcnācējus. Tāda noteikuma plānveidīga īstenošana būtu viens no viscilvēciskākajiem pasākumiem. Tas būs barbarisks pret tiem nelaimīgajiem, kas kļuvuši neizdziedināmu slimību upuri, tomēr tā būs labdarība visiem pārējiem iedzīvotājiem un nākamajām paaudzēm. Pārejošas ciešanas varbūt turpināsies gadsimtu, toties vēlāk mums tūkstošiem gadu pateiksies par šiem pasākumiem.

Cīņa pret sifilisu un tā radītāju — prostitūciju — ir viens no visgrūtākajiem cilvēces uzdevumiem. Tā ir grūta tālab, ka ir runa nevis par vienas vai otras daļējās problēmas atrisināšanu, bet gan par sifilisa neizbēgami izraisošu parādību kompleksa novēršanu. Šajā gadījumā fiziska saslimšana ir tikai morālo, sociālo un rases instinktu saslimšanas sekas.

Ja gļēvulības vai slinkuma dēļ neīstenosim šo cīņu, tad kas gan notiks ar mūsu tautu pēc piecsimt gadiem? Skaidrs, ka mūsu vidū tad atradīsies ļoti nedaudz būtņu, par kurām, nezaimojot visvareno, drīkstētu sacīt, ka tās veidotas Dievam līdzīgas.