Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Visvairāk Pavļiku pārsteidza šā metala tērpa negaidī­tais elastīgums. Kad zoologs bez piepūles viegli un brīvi pieliecās, nometās ceļos, pacēla roku un pamāja Pavļi­kam, zēns nevarēja atturēties ar metala pirkstiem nepa- taustījis savas metala krūtis. Tas bija brīnišķīgi un jauki, tas radīja drošības un miera sajūtu. «Pat kašalota zobi neko nespēj padarīt mūsu skafandriem,» Pavļiks atkār­toja zoologa vārdus un, nu jau gluži jautrs, žigli devās pie viņa, viegli pieliekdamies, lai pārvarētu ūdens pre­testību.

Nenovērsdams acis no kāda spilgta plankuma, kas lēni virzījās pa jūras dibenu, zoologs izstiepa roku.

—   Lēnām, Pavļik! Neaizbaidi viņu! Noliecies un ska­ties!

—   Vēzis, Arsen Davidovič! — Pavļiks palūkojies sa­cīja. — Bet kāpēc viņš līdz pusei noslēpies gliemežnīcā? Un kas tas par ziedu, ko viņš nes uz muguras?

Lai gan dziļums šeit bija sešdesmit metru, Pavļiks ļoti labi redzēja, kas notiek jūras dibenā un ko dara šis dīvai­nais vēzis.

Virs okeana līmeņa acīm redzot bija jauka, skaidra diena. Laiks tuvojās pusdienai. Tropu saule pacēlusies augstu. Tās stari spiedās cauri skaidrajam, dzidrajam ūdenim ar katru stundu aizvien stāvāk, tāpēc ūdens tos mazāk atstaroja un tie iesniedzās aizvien dziļāk. Snieg baltā korāļu smilts, kas klāja jūras dibenu, kā brīnišķīgs reflektors atstaroja ūdenī tur nonākušo saules gaismu.

—   Šis zieds ir dzīvs, — zoologs sacīja. — Aktinija ir dzīvnieks. Tā ir plēsone, īsta, nelabojama plēsone. Bet zem tas gliemežnīcā tiešām mājo vēzis, taču nevis paras­tais, bet vēzis vientuļnieks. Skaties, viņš izlīdis pavisam taukā no gliemežnīcas. Redzi: čaula kā stipras bruņas klāj vienīgi viņa krūtis, galvu un spīles. Visa pārējā miesa viņam ir mīksta un pilnīgi neaizsargāta. Tāpēc vēzis allaž cenšas atrast piemērotu gliemežnīcu, lai tajā paslēptu savu garo, kailo vēderiņu. Viņš visur velk gliemežnīcu sev līdzi kā namiņu, bet vismazāko briesmu gadījumā tanī pilnīgi noslēpjas.

—   Rau, rau! — Pavļiks iesaucās. — Vēzis lien laukā no sava namiņa! Cik viņš jocīgs! Viena spīle milzīga, bet otra maziņa!

Pavļiks sāka jautri smieties. Arī zoologs iesmējās.

—   Cik šī aktinija skaista! — Pavļiks joprojām jūs­moja. — Tā atgādina asteri. Vai ne, Arsen DavidoviČ? Tikai ziedlapiņas daudz garākas, vijīgākas un gluži vio­letas … tādu asteru nav.

—   Tiesa, tiesa, bičo. Tikai tās nav vis ziedlapiņas, bet taustekļi. Dzīvi, kustīgi taustekļi. Vai redzi, kā tie plīvo ap aktinijas muti viņas stumbra virsotnē? Bet palūkojies apkārt: te ir milzums visdažādāko aktiniju.

Pavļiks pacēla galvu. Tiešām, visas klintis un akmeņu bluķus klāja šīs spilgtās, krāšņās zemūdens puķes. Gan līdz trīsdesmit četrdesmit centimetru augstas, gan zemas, gandrīz plakanas, gan ar īsiem, it kā apcirptiem taustek­ļiem, gan ar gariem, kas plīvoja kā atrisuši mati, šīs akti­nijas — sarkanas, zaļas, purpursārtas, mēļas, visās šo krāsu atēnās un niansēs veidoja dzīvu, cilvēka acij ne­ierasti košu puķu dārzu.

Apkārt šaudījās vai arī kūtri un cienīgi peldēja nepa­rastas visfantastiskāko un negaidītāko veidu zivis. Dažas nelielas biezlūpes, kas peldēja pilnā gaitā, piepeši kā pēc signālā apstājās virs zoologa caurspīdīgās ķiveres. Zivju sarkanīgie sāni visā garumā, no izstieptās galvas līdz pla­tajai, apaļīgajai astei, bija izraibināti tumšijzilām svīt­rām, garā muguras spura ar asām, dzeļošām šautrām at­vizēja dažādās krāsās. Vieglltiņām kustinot asti un spu­ras, gausi vārstot biezās, it kā pietūkušās lūpas, biezlūpes šķita par kaut ko apspriežamies, tad nolaidās zemāk un palika nekustīgi stāvam visapkārt zoologa ķiverei: Likās, viņas caur ķiveri uzmanīgi aplūkoja un pētīja šo dīvaino, zemūdens pasaulē neredzēto būtni, slinki daloties domās par to.

Pavļiks nezināja, uz ko vispirms skatīties, ko vairāk apbrīnot. Neviļus viņš pakustināja rokas. Vienā acumirklī biezlūpes pašāvās uz visām pusēm un iejuka nelielā bariņā pie citām ciltsmāsām, kas cītīgi lupināja nost gliemežnī­cas no tuvējās klints un domīgi berza tās ar trulajiem, pla­kanajiem zobiem.

Lēni garām aizpeldēja caurspīdīga, it kā no visdzid­rākā stikla veidota, sārti mēļa medūza. Viņas recekļainā, zvanveida ķermeņa apakšējā mala nobeidzās ar maigām bārkstīm, bet no vidus kā daudzkrāsainu auklu pušķis lejup nokarājās garie taustekļi. Medūza viegli traucās uz priekšu, nemitīgi sakļaujot un piepūšot sava zvana malas.

Līdzās kādai no šīm maigajām būtnēm pavīdēja maza, sudrabota zivtiņa, un aina acumirklī mainījās. Medūzas taustekļi pielipa pie zivtiņas muguras, zivtiņa kā parali­zēta sastinga; no taustekļiem izmestās dzeļošās viciņas iecirtās zivtiņas miesā, izlaistā inde upuri tūdaļ apdulli­nāja. Taustekļi pie medūzas mutes savilkās, sakļāvās zem zvana, un nākamajā acumirklī caur viņas caurspīdīgo miesu Pavļiks jau redzēja sagremošanai nolemtās zivti­ņas tumšos apveidus; medūzas kuņģī tā visa neietilpa, un aste palika karājoties ārpusē.

—   Bičo, palūkojies, ko dara vēzis vientuļnieks?