Читаем Divu okeānu noslēpums полностью

Savīdamās un atvldamās kā divas tērauda atsperes, milzīgās zivis griezās kamolā, gandrīz skardamas okeā­nā dibenu, uzvandot smilšu un dūņu mutu|us. Spēcīgo ūdens strūklu sviestas, uz visām pusēm lidoja gurķiem līdzīgās šokolādes krāsas holoturijas ar galīgiem taustek- līšiem; melnie jūras eži, apaļi kā bulciņas, ar garām, asām, uz visām pusēm vērstām adatām; dzeltenas, za|as, spilgti sarkanas jūras zvaigznes — piecstarainas, sešstarainas un daudzstarainas; ofiuras ar gariem starveida izaugumiem, plāniem kā pletnes, daudzkrāsaini, gļotām klāti sūk|i, «milzu mitrenes», divdesmit līdz trīsdesmit centimetru garas. Atpakaļ rāpdamies, aizvilkās vēži, augstu pacēluši resnās, varenās spiles; ar garajām kājām kā ķekatām sānis aizņirbināja krabji. Kā krāsainas lietus šaltis zivis bariem vien šāvās prom no šīs šausmu vietas.

Barakuda neizlaida murenu no žokļiem, kas šķita kā pārakmeņojušies. Viņa aizvien dziļāk iecirta briesmīgos zobus sava upura miesā Beidzot, no visa spēka murenu sapurinājusi, viņa izrāva tai no resnā kakla milzīgu gaļas gabalu un acumirklī norija. Ar dziļu brūci, atstādama aiz sevis platu asins svītru, murena metās bēgt. Taču bara­kuda ar neticamu ātrumu viņu panāca un sāka savu upuri neganti plosīt un raut gabalos.

Pavļiks gāja zoologam pa pēdām, kāpdams zemūdens kalna stāvajā nogāzē. Vēl arvien viņam acu priekšā zibēja barakudas garie, asie zobi, platā rīkle, nekustīgās, apaļās acis, šķiet, salta niknuma pilnas. Viņš bailigi vērās apkārt.

Pavļika mīkstie, parasti gludi pieglaustie mati ar taisnu šķirtni sānos tagad bija mazliet sajukuši un sali­

puši no sviedriem. Lielās, pelēkās acis izpletušās apaļas. Smalkā seja ar aso zodu bija bāla. Visapkārt zibošās ēnas viņu biedēja. Biezā, zaļganā krēsla klinšu plaisās, alās un iegruvumos, ūdensaugu kustigās vītnes, jūras liliju smalce — no visām pusēm draudēja kas negaidits, bries­mīgs, nežēlīgs. Pavļiks ar pūlēm cilāja kājas. Viņam so­ļojot, no okeana dibena pacēlās viegli, sudraboti balto korāļu smilšu mākonīši. Viņš samina holoturijas, kas mie­rīgi rija dūņas, lēni rāpojošās jūras zvaigznes, marmor- baltās, maisveidīgās ascidijas, kas pārsprāga zem viņa smagajām zolēm, samina kaļķu caurulītēm līdzigus tār­pus, kas bija pacēluši augšup sarkanās žaunas ar ārkār­tīgi smalku asinsvadiņu tīklu …

—   Nu redzi, — ierunājās zoologs, kas gāja pa priekšu, — murenas karjera beidzās vienā rāvienā. No ba- rakudas zobiem reti kādam izdodas izsprukt sveikā.

—   Bet vai mums viņa … neko nebūtu varējusi pada­rīt, Arsen Davidovič… ja mēs nebūtu noslēpušies plaisā? — viegli stostīdamies, vaicāja Pavļiks.

Zoologs iesmējās un pa paradumam pacēla roku, lai noglaudītu savu vareno asiriešu bārdu, taču roka noslī­dēja tikai pār skafandra gludo metala krūti.

—   Mūsu skafandriem neko nespēj padarīt ne vien ba- rakudas, bet ari zemūdens dziļumu valdnieka kašalota zobi, — viņš atbildēja. — Un plaisā es tevi ievilku nevis tādēļ, ka baidījos: man vienkārši negribējās traucēt ak­tierus uz skatuves. Tomēr arī pašam Skvorešņam es ne­ieteiktu, peldoties tikai biksītēs, sastapties ar barakudu. Tā laikam ir pati briesmīgākā zivs, vispārdrošākā plēsoņa Antiļu salu ūdeņos.

Zoologs piepeši apstājās, nometās ceļos un, jūras di­benā kaut ko vērīgi aplūkodams, pasauca:

—   Pavļik! Lielisks skats! Nāc ātrāk šurp, bičo

' zēns (gruzinu va! ).

Viņa balss Pavļika ķiverē ieslēgtajā mazajā radiouz­tvērējā skanēja jautri un satraukti. Cauri savai caurspīdī­gajai ķiverei Pavļiks redzēja zoologa lielo, skūto galvu tādā pašā ķiverē, prāvo degunu, kuplās, melnās uzacis un zilganmelno, spīdīgo bārdu, kas nozuda aiz skafandra ap­kakles. Katrai ķiverei priekšā sudrabainā reflektorā vizminājās neliela, apaļa, izliekta laterniņa, spoža kā maza saule. Metala skafandrs oksidēta tērauda krāsā uz mugu­ras un krūtīm bija it kā piepūties, padarīdams mazo zoo­logu līdzīgu fantastiskam kuprainam rūķītim. Sājos kup­ros viņam un Pavļikam atradās mazi, taču spēcīgi elek­triskie akumulatori, kustības mechanismi, skābekļa krā­jumi. Pie elastīgās metala jostas karājās duncis, vēl viena maza rokas laterniņa, garkāta cirvītis, apaļš tīstoklītis un kaut kas līdzīgs garai, plakanai patronsomai. Labajos sā­nos pie jostas karājās plakana četrstūraina kastīte ar rok­turi un īsu stobru kā brauniņam. No muguras kupra uz' kastītes rokturi stiepās elastīga gumijas aukla. Uz kreisās rokas skafandra metala aprocē zem caurspīdīgiem aplī­šiem bija iemontēti trīs zemūdens ceļojumiem visnepiecie­šamākie instrumenti — pulkstenis, kompass un dziļum- mērs.