Viņa uzmanību saistīja ar zīmuli apvilkts aplītis Sar- gasu jūrā austrumos no Bahamu salām Brītiņu padomā­jis, viņš paņēma vienu no pusapdegušajām lapiņām. Uz tās bija redzamas atzīmju paliekas — ģeografisko^pla- tumu un garumu grādi, minūtes, sekundes. Leitnants iegrima lapiņas pētīšanā.

Piepeši viņš lapiņu nometa uz galda, strauji pagriezās un pielēca kājās. Nākošajā mirklī divi ķermeņi, savijušies kamolā, novēlās uz grīdas. Viņiem blakus iešķindēdamies nokrita somu duncis.

Vēl pēc mirkļa kapteinis Maeda gulēja zemē uz mugu­ras sasietām rokām.

Leitnants pasauca Jerofejevu. Divatā viņi pārnesa kap­teini uz dīvana.

Iespējams, ka šoreiz japanis tiešām bija zaudējis sa­maņu.

Atgriezās Sergejevs ar Maksimovu. Viņi atnesa lielu, melnu apmetni, kas bija sapogāts ar neskaitāmām pogām. Daudzas tievas, elastīgas un garas stieples, kas sniedzās lidz apakšai, izveidoja it kā milzīga lietussarga iekšējo karkasu. Pie šo stiepļu apakšējiem galiem bija piestipri­nātas izturīgas zīda auklas, kas iekšpusē savienojās no platas zīda jostas izgatavotā gredzenā.

—   Kur jūs to atradāt? — leitnants vaicāja, neizpratnē aplūkodams savādo atradumu.

—   Tieši zem šī loga, biedri leitnant, — atbildēja Ser­gejevs. — Tas karājās kokā. Sapinies zaros.

—   Tagad viss skaidrs, — leitnants teica. — Tas ir portativs izpletnis. Ar tā palīdzību no šīs istabas nozudis otrs, varbūt visbīstamākais noziedznieks.

Uz ielas atskanēja skaļš sirēnas kauciens: bija atbrau­kusi ātrās palīdzības mašīna. Jerofejeva un Kovaļenko pavadībā kapteini Maedu aizveda uz cietuma slimnīcu.

Leitnants un pārējie karavīri turpināja rūpīgi pārmek­lēt istabu.

II n o d a Ļ a SASTAPŠANAS ZEM ŪDENS

Cīņa tuvojās beigām.

Tintes zivs zaudēja spēkus. Pieķērusies ar diviem taustekļiem pie klintsraga, pārējos astoņus viņa pūlējās apvīt ap murenas glumo čūskas ķermeni. Tintes zivs pa­rasti pelēkā nokrāsā, ar zaļām svītrām un amiem, kas tik labi viņu slēpa uz ūdensaugiem klātās klints fona, tagad cīņas karstumā aiz niknuma un bailēm nemitīgi mainījās, pār viņas ķermeni pārņirbēja visu nokrāsu atēnas. Elastīgās ādas gredzens starp taustekļiem izstiepās, un tajā parādījās tumšbrūns papagaiļa knābis — liels, ciets, ass, spējīgs līdz smadzenēm pārcirst pat prāvas zivs galvu. Divas lielas, apaļas acis zvēroja gan sārtām, gan zilām, gan sudrabaini zaļām ugunim. Kā vienmēr medī­jot, tintes zivs centās ar saviem neskaitāmiem piesūcek­ņiem klātajiem tvērējtaustekļiem pievilkt ienaidnieku sev pie žokļiem, lai pāršķeltu tam galvaskausu. Taču šis ienaidnieks — milzīgā, divus metrus garā murena — bija pārāk liels, veikls un stiprs. Zivs spilgti dzeltenā priekš­daļa, resna un apaļa, tā vien ņirbēja zibenīgi ātrās kustībās, murenas pīles knābim līdzīgā mute ar neskaitā­miem asiem zobiem plosīja galvkāja miesas gan no vie­nas, gan otras puses.

Vecā, piedzīvojusī tintes zivs, milzene starp viņai lī­dzīgām, līdz šim ar godu bija tikusi cauri daudzās cīņās un tagad pirmo reizi sastapās ar tik neatvairāmu uzbru­kumu. Viņa jau bija izlietojusi gandrīz visu savu tintes krājumu, nokrāsodama ūdeni ap sevi turpat vai melnu. Zaudējusi labo spuru un divus taustekļus, ko bija noko­duši murenas asie zobi. Šai kritiskajā mirklī tintes zivs mēģināja laist darbā savu veco, pārbaudīto līdzekli cīņā ar garžokļu zivīm. Savicinādama kā pātagas reizē visus sešus taustekļus, ar četriem īsākajiem taustekļiem viņa apvija murenas ķermeni, bet ar diviem tvērējtaustekļiem centās sažņaugt pretinieka rīkli. Taču viens tausteklis patrāpījās starp murenas žokļiem un pēc mirkļa bezspē­cīgi nokarājās lejup, locīdamies kā tārps. Ar otru taustekli tintes zivij tomēr izdevās stipri sažņaugt ienaidnieka briesmīgos žokļus. Murena šai cilpā neganti raustījās. Viņas garais, cilindriskais ķermenis gan saritinājās gre­dzenā, gan izstiepās taisns un melnā aste ar negantu spēku dauzīja pie klints pieplakušo pretinieci. Bija vaja­dzīgi tikai trīs tādi belzieni, lai apdullinātā tintes zivs palaistu vaļīgāk murenas sažņaugto rīkli. Vēl daži trie­cieni, un murenas žokļi atvērās, tad atkal aizcirtās; garais tintes zivs tausteklis atdalījās no galvas un saritināda­mies un izstiepdamies nogāja dibenā.

Tintes zivs atlaidās vaļā no klints un, ietinusies tintes mākonī, mēģināja glābties bēgot. Tomēr tas viņai neizde­vās. Laikam krājumā bija palicis pārāk maz tintes šķid­ruma, un mākonis tāpēc iznāca visai caurspīdīgs.

Pēc brītiņa, kad mākonis izklīda, varēja redzēt mure­nas steidzīgās un negantās dzīres.

Tālumā zaļganzilajā krēslā pazibēja tumšs, garš ķer­

menis, lokans kā pātaga, ar smaiku līdakas galvu. Platā rīkle bija pilna līku zobu. Žokļu galā rēgojās divi milzīgi, ilkņiem līdzīgi zobi. Pazibēja sudrabots vēders.

Briesmas murena pamanija tikai pēdējā brīdi. Nebija viņa vēl lāgā paguvusi pacelt galvu ar atvērtajiem žok­ļiem, kad tās resnais, apa|ais kakls gandrīz pilnīgi no­zuda ienaidnieka platajā rīklē. Barakuda, Antiļu salu ūdeņu briesmonis, bija kā zibens pārsteigusi murenu.