Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

Šīs ziņas Flemings un Doneja noklausījās kopīgi. Ne viens, ne otrs nejuta vajadzību pierakstīt šo zi-' ņojumu sīkumus vai arī pārrunāt tos. Un, kad pēk­šņi no tuksneša atjoņoja traka auka, sagriežot gaisā smilšu vērpetes, un dauzīja vaļējās durvis un džink- stināja logu stiklus, tā nomāca viņus daudz smagāk un draudīgāk nekā tālā, saraustītā balss no Londo­nas. Lai gan vējš bija sauss un karsts, Doneja no- drebinājās.

Flemings pārslēdza uztvērēju uz īsajiem viļņiem, meklēdams vēl kādas ziņas. Ieskanējās un atkal pa­gaisa vārdi nesaprotamās valodās, mūzika, atkal nesaprotami vārdi, un beidzot viņš atrada meklēto — «Amerikas Balsi».

«Savienoto Valstu Laika birojs,» diktors stāstīja, «šodien brīdināja par jaunām vētrām, kas tuvojas Savienoto Valstu austrumu piekrastei. Šķiet, ka vēt­ras būs tikpat spēcīgas kā tās, kas naktī brāzās pāri Rietumeiropai.

Amerikāņu zinātnieki domā, ka pašreizējās laika apstākļu izmaiņas var salīdzināt ar izmaiņām, kas notikušas ledus laikmeta sākumā …»

Flemings pasteidzās izslēgt uztvērēju. Doneja piecēlās.

— Ja jums ienāk prātā kāda ideja, es būšu labo­ratorijā, — viņa teica.

Nākamajās dienās viņi vairāk vai mazāk apzināti izvairījās viens no otra. Abi jutās gaužām nevarīgi nn ļoti apzinīgi noklausījās visus laika ziņojumus, atzīmējot apgabalus, kur plosījās vistrakākās vētras.

Visprecīzāko informāciju sniedza Boforta skalas skaitļi. Trešajā rītā, noklausījies ziņojumu par jauniem postījumiem Anglijā, Holandē, Francijā un Spānijā, Flemings ieradās Donejas laboratorijā. Do­neja bija paveikusi pamatīgu darbu. Atbrīvojusi telpas vienu galu, viņa pie sienas bija piestiprinā­jusi lielu ziemeļu puslodes karti, kas bija nosprau­dīta krāsainām spraudītēm. No Gibraltāra līdz Or- kneju salām tās veidoja gandrīz nepārtrauktu joslu, taču visblīvāk sedza rajonu uz austrumiem no Heb- ridu salām.

—    Sveicināts, Džon! — Doneja uzsauca Flemin- gam. — Redziet, tagad jau diezgan skaidri parādās zināma likumsakarība. Un tas vēl nav viss!

Doneja pieveda viņu pie liela galda, kas atradās pie sienas un uz kura stāvēja sarindotas pāris duču mēģeņu.

—    Kaufmanim, protams, nebija laika pagādāt vi­sus ūdens paraugus, kurus es pieprasīju, tomēr va­kar vēlu vakarā saņēmu vēl desmit. Tie ir no dažā­dām vietām Anglijas piekrastes ūdeņos, patālu no krasta. Es viņam pieteicu, lai visus paraugus tūlīt uzvāra. Šī trakā baktērija iet bojā pie 100° Fāren­heita, tāpēc uzvārītos paraugos baktēriju daudzums1 vairs nepalielinās.

Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.

—    Tajā ir visvairāk baktēriju, un šis paraugs nāk no Obenšīras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejaušs pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.

Flemings satrūkās.

—     Andrē taču ir slima, — viņš protestēja. — Viņa nevar mums palīdzēt.

—     Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespē­jas ātrāk. Džon, jūs taču zināt, ka neesmu cietsir­dīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.

Flemings nopūtās.

—    Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.

Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar

Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja ap­sveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — mei­tene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šaus­mas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.

Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mē­ģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka pa­raugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.

—    Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.

—     Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.

—     Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita pro­gramma.

—     Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!

—     Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.

Flemings pienāca tuvāk.

—    Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.

—    Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?

Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.

—          Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?

Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:

—           Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, no­jautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.

—          Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pār­trauca viņu.

Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.

—    Ko es pats esmu radījis?

—           Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?