Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—    Tiešām? — izklaidīgi noteica Flemings, domā­jot pavisam ko citu. — Šis vējš man atgādina Tor- nesu ar visiem tās jaukumiem. Kad mēs ar Andrē slēpāmies salā, laiks bija gluži tikpat ellišķīgs.

—    Jā, arī toreiz laiks nebija tāds kā parasti, — Do­neja piekrita. — Bet tagad laikam jāiet uz labora­toriju pastrādāt.

Doneja izskatījās tā, it kā jau atrastos laboratorijā un domātu tikai par savu darbu.

—    Kaut tikai es varētu dabūt nepieciešamos ūdens paraugus!

Flemings atgriezās savā dzīvoklī. Vēl aizvien pūta brāzmains vējš, kas pēkšņi savērpa smilšu mākuļus un tad tikpat pēkšņi atkal pierima.

Flemings paskatījās pulkstenī. Bija vēl agrs, tikko pāri pusseptiņiem. Viņš ieslēdza īsvijņu radiouztvē­rēju un noregulēja to uz B. B. C. Tuvo un Vidējo Austrumu raidītāju. Viņš prātoja, cik ilgi viņiem vispār vēl būs kaut vai tikai vienpusēji sakari ar āi pasauli.

Dzirdamībā bija ļoti slikta, un balss no Londonas brīžiem pagaisa tā, ka neko vairs nevarēja saklausīt.

«… nav nekādu jaunu ziņu par stāvokli Azaranā. Robežas vēl aizvien slēgtas.»

Atmosfēras trokšņi uz pāris minūtēm pilnīgi pār­trauca ziņas. Kad dzirdamība atkal uzlabojās, dik­tors pašlaik stāstīja:

«… tādi paši laika apstākļi ir visā Rietumeiropā un Vidusjūras zemēs. Par neparasti spēcīgām vēt­rām ziņo arī no tik tāliem rajoniem kā Āfrikas aus- trumpiekraste un Adenas apgabals, kā ari no meteo­roloģiskajām stacijām Islandē un īsfūfaundlendā.»

Flemings izslēdza radioaparātu. Viņam šķita gan­drīz vai dabīgi, ka arī laiks kļuvis gluži kā traks, ja jau visa pasaule nenovēršami dodas pretī vēl nepieredzētai katastrofai.

8

Nākamajā dienā Zanīna Gambula uzaicināja Kauf- mani savā kabinetā. Kad Kaufmanis ienāca, viņa pat acu nepacēla un turpināja kaut ko rakstīt. Vā­cietis izstiepās miera stājā, neuzdrošinādamies atgā­dināt par savu klātbūtni. Tikai beigusi rakstīt, Gam­bula ar ledainu skatienu paraudzījās uz viņu, ne­lūgdama pat apsēsties.

—     Stāvoklis Azaranā nostabilizējies. Paziņojiet to saviem priekšniekiem un informējiet viņus arī par notikušo. Paskaidrojiet, ka mēs šeit esam stā­vokļa kungi un paliksim tādi arī turpmāk. Prezidents jau šorīt apspriedīsies ar saviem padomniekiem. Nabaga vīrelis! Viņš ir ļoti satraukts un iebiedēts, lomēr saprot, ka citas iespējas viņam nav un tāpēc jāsadarbojas ar mums. Jūs šai apspriedē piedalīsie­ties kā «Intel» pārstāvis. Šeit ir priekšlikumi, kurus jūs iesniegsiet apspriedei.

Viņa pasniedza Kaufmanim papīra lapu.

Vācietis paņēma un rūpīgi izlasīja to, brīžiem piekrītoši mādams ar galvu, it kā būtu apmierināts.

—     Es vienmēr darīju visu, kas bija manos spē­kos,— viņš nomurmināja. —Jūs varat paļauties uz mani arī turpmāk.

—     Lieliski, — Gambula noteica, ar rokas mājienu likdama saprast, ka audience beigusies. — Tagad dodieties uz pili un instruējiet prezidenta sekretāru.

Flemingam nekad nebija bijis nekādu ilūziju par savu stāvokli Azaranā. Viņš zināja, ka patiesībā ir tikai «Intel» gūsteknis, tomēr pa īstam viņš to iz­juta tikai jaunā režīma pirmajā dienā. Negribējās neko darīt, jo viņš pārāk labi zināja, ko no viņa gaida. Nebija arī neviena, ar ko parunāties. Gam­bula bija uzaicinājusi Abu pie sevis, un viņš bija nozudis administrācijas ēkā. Visur staigāja patruļas. Pirms brokastīm Flemings devās uz lazareti, lai ap­ciemotu Andrē. Sargi to neatļāva, un viņš drīkstēja tikai parunāties ar Andrē kopēju, kas pastāstīja, ka meitene jūtoties mazliet sliktāk un pašlaik esot aiz­migusi.

Flemings ilgi nosēdēja pie brokastu galda, nelik­damies ne zinis par rupjo, brūno maizi, augļiem un olīvām, kuras parasti pasniedza brokastīs, un dzēra tikai tasi pēc tases stipru un saldu kafiju.

Pēc tam Flemings aizstaigāja līdz Donejas labo­ratorijai. Sargs viņu aizdomīgi nopētīja, tomēr ne­aizturēja.

Doneja darbojās pie kāda no laboratorijas gal­diem. Viņa izklaidīgi atņēma sveicienu un nepie­vērsa sevišķu uzmanību Fleminga satraukumam par Andrē veselību.

—    Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, — Doneja nomurmināja.

Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā no­vietotajām lielajām mēģenēm.

—    Džon, apskatiet šo!

Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja tu­rēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs šķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. Šķita, ka arī visās pārējās mē­ģenēs ir tas pats šķidrums.

—    Kas tas ir? — viņš jautāja.

—    Jūras ūdens paraugi, kurus man atveda. — Doneja aprauti iesmējās. — Jāatzīst, ka «Intel» darbs noorganizēts priekšzīmīgi. Man pašai gan ne­ļāva doties pēc paraugiem, toties izdarīja daudz vai­rāk, nekā es prasīju. Paraugi piegādāti ne tikai no Pērsijas līča, bet ar lidmašīnu atvesti arī no Vidus­jūras/ Indijas okeāna un pat no Atlantijas rietumu da­ļas. Domājams, lai es varētu salīdzināt.

—    Un ir atradies arī kaut kas, ko salīdzināt? — Flemings pavaicāja.

Doneja spēcīgi sakratīja mēģeni, un šķidrums tajā kļuva pilnīgi necaurspīdīgs.

—          Redzat? Bet parastam jūras ūdenim jābūt, lūk, lādam — skaidram. — Viņa pasniedza Flemingam kādu citu mēģeni ar tīru jūras ūdeni.