DŽĪNA M. OUELA

ZIRGU IELEJA

Ar mīlestību veltu šo grāmatu KĀRENAI, kas izlasīja abus pirmuzmetumus, un AŠERAM

KARTE PIEVIENOTO FIGURIŅU APRAKSTS

Venera no Lespigas. Darināta no mamuta ilkņa. Figūriņas augstums 14, 7 cm - 5 H collas. Atrasta Lespigā (Augšgaronnā), Francijā. Paš­reiz atrodas Cilvēka muzejā Parīzē.

Villendorfas Venera. Darināta no kaļķakmens ar nelielu sarkanā okera piejaukumu. Figūriņas augstums 11 cm - 4 collas. Atrasta Villendo- rfā, Vahau, Lejasaustrijā. Pašreiz atrodas Dabas un vēstures muzejā Vīnē.

Vestoņicas Venera. Darināta no dedzināta māla (ar kaula apdari). Figū­riņas augstums 11,4 cm - 4 H collas. Atrasta Dolni Vestoņicā, Miku- lovā, Morāvijā, Slovākijā. Pašreiz atrodas Morāvijas muzejā Brno. Sievietes figūriņa. Darināta no kaula. Augstums 5,8 cm - 2 H collas. Atrasta Gagarinā, Ukrainā. Pašreiz atrodas Sanktpēterburgas Etno­grāfiskajā muzejā.

Dāma ar kapuci no Brasampuī. Darināta no mamuta kaula (fragments). Augstums 3,2 cm - 1 v< collas. Atrasta Grotte du Pape, Brasampuī (Landā), Francijā. Pašreiz atrodas Nacionālajā Senlietu muzejā Sen- žermenanlē.

Papildus tiem cilvēkiem, kuri pieminēti grāmatā Alu Lāča klans, kuru palīdzība Zemes bērnu grāmatu izdošanā ir bijusi neatsverams atspaids, par ko joprojām saku paldies, šis grāmatas tapšanā esmu pateicību parādā

direktoram Denzelam Fērgusonam un visiem Malheur Field Station darbiniekiem, kas atrodas Oregonas centrālās daļas vientulīgajā stepē, un it īpaši Džimam Rigsam. Bez visa pārējā viņš man iemācīja, kā iekurināt ugunskuru, kā tiek lietots pīķa metējs, kā no meldriem gatavo guļamos paklājiņus, kā zem spiediena apstrādā akmens plāksnītes un kā no brieža kauliem izspiest smadzenes. Un kurš gan būtu iedomājies, ka briežāda var pārvērsties samtaini mīkstā zvērādā?

Paldies Dorinai Gandijai - par rūpīgo lasīšanu un vēl jo vairāk par viņas saturīgajiem komentāriem, jo tagad varu būt droša, ka šai grā­matai līdzīgu nebūs.

Pateicos ari Rejam Ouelam - par atbalstu, uzmundrinājumu, palī­dzību un trauku mazgāšanu

.

1

Viņa bija mirusi. Kāda vairs nozīme saltā lietus ledainajām adatām, kas nesaudzīgi kapāja ādu? Ciešāk savelkot āmrijas ādas kapuci, jaunā sieviete piemiedza acis stindzinošajā vējā. Nesaudzīgās, spēcīgās brāz­mas purināja viņas lāčādas apmetni, un tas sitās pret sievietes kā­jām.

Vai tie tur priekšā ir koki? Viņa atcerējās, ka pirms kāda brīža pie horizonta pavīdēja nīkulīgu koku puduris, un tagad nožēloja, ka nebija to pienācīgi novērtējusi. Sieviete nožēloja ari to, ka viņas atmiņa nebija tik izcila kā pārējiem klana locekļiem. Viņa joprojām uzskatīja sevi par klana sievieti, kaut arī īstenībā tāda nekad nav bijusi, turklāt tagad viņa bija mirusi.

Sieviete nolieca galvu un ļāvās vēja brāzmām. Vētra, traukdamās no ziemeļiem, bija viņu negaidīti pārsteigusi; jaunajai sievietei neka­vējoties bija vajadzīgs kāds patvērums. Bet viņa atradās tālu prom no alas un šo apkārtni nepazina. Kopš sieviete bija pametusi alu, mēness jau bija izgājis pilnu fāžu ciklu, bet viņai joprojām nebija ne jausmas, uz kurieni dodas.

Sieviete zināja vienīgi to, ka jāvirzās uz ziemeļiem - uz sauszemi aiz pussalas. Tajā naktī Iza mirstot bija viņai teikusi, lai iet projām no klana, jo Brouds, kļuvis par klana vadoni, atradīs paņēmienus, kā viņu sāpināt. Izai izrādījās taisnība. Brouds patiešām viņai nodarīja pāri - daudz gaužāk, nekā viņa jebkad bija spējusi iedomāties.

Eila pie sevis nodomāja: "Broudam nebija nekāda iemesla atņemt man dēlu - manu Durku. Tāpat viņam nebija nekāda iemesla uzlikt man nāves lāstu. Viņš pats bija tas, kurš saniknoja garus. Tieši viņa dēļ sākās zemestrīce." Toreiz Eila zināja, kas sekos. Taču viss bija noticis pārāk ātri, ka pat klans nespēja notikušo tik zibenīgi uztvert - sākt skatīties tā, it kā Eila būtu caurspīdīga, un neievērot viņas eksistenci. Kaut arī pārējiem klana locekļiem Eila bija mirusi, neviens nespēja aizliegt Dur- kam redzēt savu māti.

Paļaudamies pēkšņam dusmu impulsam, Brouds bija Eilu nolādējis. Toreiz, kad vēl Brūns - bijušais klana vadonis un Brouda tēvs - bija viņu pirmoreiz nolādējis, viņš jau visu klanu bija tam laikus sagatavojis. Tajā reizē viņam bija iemesls; klans zināja, ka Brūns ir spiests to darīt, taču vecais vadonis bija devis viņai iespēju palikt dzīvai.

Sieviete pacēla galvu un, saņēmusi sejā vēl vienu ledaina vēja pūsmu, pamanīja, ka sāk jau krēslot. Pavisam drīz kļūs tumšs, un viņas kājas bija no aukstuma sastingušas. Kaut ari Eila bija ādas kājautos sabāzusi pret mitrumu aizsargājošu grīšļu zāli, tiem cauri sūcās ledains šķīdonis. Ar atvieglojumu viņa sev priekšā pamanīja kroplu un līku priedi.