Читаем Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā полностью

Tur savā ne ar ko nesajaucamajā dzeltenajā firmas kombinezonā stāvēja ari viens no Zaļo pirkstu darbinie­kiem, kurš atvēra maisu ar dzirklēm un citiem rīkiem. Dzeltenie, kā viņus pie sevis sauca Mollija, vienmēr bija kaut kur tuvumā, jo Braiersvilas parkā taču bija tik daudz dzīvnieku veidā izgrieztu krūmu, ko vienmēr vajadzēja piefrizēt, un tik daudz puķu dobju un mauriņu, kurus vajadzēja kopt. Mollija pēc vārda pazina gandrīz visus dārzniekus, taču ne šo paveco vīru. Viņš te bija jauns darbinieks. Mollijai patika šī vīra violetais turbāns, lielās ūsas un neparastās kurpes.

Petula ierējās.

Nu labi… nu labi… es jau nāku. Mollija jāteniski uzsēdās uz kāpņu margām un nošļūca līdz pašam apakš­stāvam, braucienā izbaudot atbalsi kāpņu telpā.

-     Pe-tuuuu-laaa!

-     Pe-tuuuu-laa… Pe-tuuuu-laa! atbalss atkārtoja.

No portreta pie sienas smaidīja Mollijas sencis, dižais

hipnozes speciālists Dr. Kornēlijs Ļogans. Mollija pacēla trīs oļus, ko Petula bija atradusi akmeņdārzā, pamēģināja ar tiem žonglēt, nometa zemē, tad šķērsoja lielo halli un devās uz virtuvi.

Petula ļāva Mollijai iet. Viņa apstājās hallē un paoš­ņāja gaisu. Tur valdīja savādas smaržas. Eksotiskas smar­žas. 1ās nāca no jaunā dārznieka. Petula nebija droša par to, ka varētu viņam uzticēties. Zem piparu un garšvielu aromāta varēja just, ka viņš smaržo nervozi. Petula jau bija mēģinājusi darīt savu satraukumu zināmu Mollijai, taču bez panākumiem. Mollija Petulas rējienus un lūpu laizīšanu bija skaidrojusi tā, ka viņai jāpasteidzas un jāpagatavo kas ēdams.

Petula izlēma iesēsties savā grozā zem kāpnēm un apsargāt ieejas durvis.

Viņa ielēca grozā, izmeta ārā rotaļu peli un paņēma savu īpašo sūkājamo akmeni. Tad, secinājusi, ka spilvens ir pārāk uzčubināts, Petula piecas reizes uz tā apgriezās, lai padarītu to tik plakanu, kā viņai patika.

Beidzot viņa apsēdās, lai visu labi pārdomātu.

Tas vīrs ārā varētu Molliju apdraudēt, Petula domāja. Un, ja viņš tiešām būtu bīstams, kas tad aizstāvētu Molliju? No sievietes nebija nekāda labuma. Šī sieviete Petulai atgādināja kādu reiz redzētu labradoru, kurš bija iekritis ūdenī un gandrīz noslīcis.

Petula pasūkāja akmeni. Viņa to bija atradusi zem gultas lielajā istabā augšstāvā. Tas bija viens no tiem īpašajiem akmeņiem, līdzīgs tam, kādu Mollija nēsāja pakārtu kaklā. Petula zināja, ka Mollija spēj likt laikam apstāties, kad paņēma rokā savu īpašo akmeni. Petula prātoja, vai arī viņai tas varētu izdoties. Ja Petula to varētu, viņa tiešām spētu aizsargāt Molliju.

Petula jau bija apguvusi hipnozes iedīgļus. Losandželosā viņa bija hipnotizējusi dažas pieradinātas peles. Petula bija ari redzējusi un izjutusi, kā Mollija liek lai­kam apstāties, un viņai tas nelikās pārlieku sarežģīti. Un tagad, ņemot vērā aizdomīgo vīru ārā, Petula uzskatīja par savu pienākumu pārbaudīt savas iemaņas.

Un tā, sūkājot savu kristālu, Petula sāka koncentrē­ties.

Viņa cieši uzlūkoja savu rotaļu peli, it kā gatavotos to hipnotizēt. Uzreiz viņas ķepas sāka kutināt siltā saplūsmes sajūta, kas vienmēr pavadīja hipnozi. Taču Petula zināja, ka tā nav īstā sajūta. Kad Mollija hipnotizēja pasauli, lai tā apstātos, gaisā vienmēr bija jūtams vēsums. Petula blenza uz peli tik cieši, ka sāka asarot acis.

Nekas nenotika. Taču Petula neatlaidās. Viņa bija ļoti pacietīga radība. Petula mēģināja vēlreiz.

Un tad tas sākās. Astes galiņš sāka salt. Petulas ausis neviļus notrīsēja. Vēsums tagad ļoti lēni līda uz pakaļķepām, it kā aste būtu pārvērtusies lāstekā. Tajā pašā laikā Petulai likās, it kā viņai uz kažoka šļakstītu aukstu ūdeni. Petula nenolaida acis no rotaļu peles. Tagad akmens viņas mutē kļuva auksts. No tā sāka sāpēt zobi. Tomēr pulk­steņi hallē joprojām tikšķēja. Petula ar skatienu ieurbās sarkanajā pelē. Mutē bija kā ledusskapī tik auksti, ka likās gandrīz karsti. Taču pulksteņi turpināja tikšķēt.

Tad no apakšstāva bija sajūtama ceptas desas smarža, kas kairinoši vijās ap Petulas degungalu. Viņa nometa akmeni uz spilvena un ar priekšķepu paberzēja žokli. Laika apturēšana acīmredzot bija mazliet sarežģītāks uzdevums, nekā viņa sākumā bija domājusi.

Petula izmeta priekšķepas no groza un ļāva tām slīdēt uz priekšu, bet pati izstaipījās un plati nožāvājās. Viņa izlēma, ka noskries lejā pēc desas gabala un turpinās trenēties apturēt laiku pēc kāda brītiņa.

Pirms Mollija pārcēlās uz šo māju, tur bija dzīvojis Kornēlijs Ļogans. Viņš neinteresējās par ēdienu gatavo­šanu, vienmēr bija algojis pavāru un bija skops. Līdz ar to virtuvē nekad netika ieguldīti līdzekļi. Tās plīts bija smags, notaukots čuguna veidojums ar melninātām tērauda plāksnēm ēdienu gatavošanai un divām izrūsē­jušām cepeškrāsnīm. Porcelāna izlietne bija ar atsistām malām, bet rūcošais un trīcošais ledusskapis izskatījās un izklausījās tā, it kā īstā vieta tam būtu tehnikas muzejā. No griestiem kā nobrieduši, putekļu apputekšņoti un noplūkšanai gatavi metāla augļi karājās vara katli.

Tā pavisam noteikti nebija pašu jaunāko tehnoloģiju virtuve, taču tur vienmēr bija silti un omulīgi un Mollijai tur patika.