Džordžija Binga

Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

.

.

PIRMĀ NODAĻA

Mollija Mūna [1] palūkojās lejup uz savām rožainajām, pūtainajām kājām. Ne jau ūdens vannā darīja tās līdzīgas maltās gaļas konserviem; tās vienmēr bija tādā krāsā. Un tik kaulainas. Varbūt kādu dienu arī viņas kau­lainās kājas, gluži tāpat kā neglītais pīlēns pārvēršas baltā gulbī, kļūs par visskaistākajām kājām visā pasaulē. Vismaz ir kāda cerība.

Mollija laidās guļus, līdz viņas sprogainie, brūnie mati un ausis atradās zem ūdens. Viņa blenza mušu notraipī­tajā dzeltenajā krāsā, kas lobījās no sienas, un mitrajā plankumā griestos, uz kura auga savādas sēnes. Ūdens piepildīja ausis, pasaule bija dzirdama neskaidri un likās esam tālu prom.

Mollija aizvēra acis. Bija parasts novembra vakars, un viņa atradās noplukušā vannasistabā apdrupušā ēkā, kas saucās Hārdvikas bāreņu nams. Viņa iztēlojās, ka līdzīgi putnam lido virs tā, lūkojoties lejup uz pelēko šīfera jumtu un kazenājiem aizaugušo dārzu. Viņa iedomājās, ka pa­ceļas augstāk lidojumā, līdz var no augšas vērties uz kalna nogāzi, uz kuras atrodas Hārdvikas ciemats. Viņa cēlās arvien augstāk un augstāk, līdz Hārdvikas nams sarāvās pavisam sīciņš. Nu jau varēja redzēt visu Braiersvilas pilsētiņu aiz tā. Mollijai traucoties aizvien augstāk, skatie­nam pavērās visa valsts un arī piekraste ar jūru visapkārt. Domas šāvās augšup, un drīz viņa jau planēja kosmosā, lūkojoties lejup uz Zemi. Tā nu viņa tur lidinājās. Mollijai vienmēr bija paticis iztēlē aizlidot no pasaules. Tas jāva atbrīvoties. Un bieži vien, atrazdamās šādā stāvoklī, viņa jutās kaut kā citādi nekā parasti.

Šajā vakarā Molliju bija pārņēmusi tā īpašā sajūta, ka ar viņu tūlīt notiks kaut kas satraucošs vai savāds. Iepriek­šējo reizi, kad bija jutusies tik īpaši, viņa ciemā uz ietves bija atradusi pustukšu ledeņu paciņu. Vēl pirms tam viņai vakarā bija izdevies noskatīties televīzijas raidījumus di­vas, nevis vienu stundu. Mollija prātoja, kāds pārsteigums viņu varētu gaidīt šoreiz. Tad viņa atvēra acis un atkal bija vannasistabā. Viņa paskatījās savā izkropļotajā atspulgā hromētā krāna apakšpusē. Vai manu dieniņ! Es taču ne­esmu tik neglīta! Vai tas rozā mīklas pikucis ir mana seja? Vai tas kartupelis ir mans deguns? Vai tās mazās, zaļās uguntiņas ir manas acis?

Kāpņu telpā kāds rībināja. Tas bija dīvaini; Hārdvikas namā parasti neviens neko neremontēja. Tad Mollija ap­tvēra, ka kāds dauzās pie vannasistabas durvīm. Nu vairs nebija labi. Mollija strauji metās kājās, sasitot galvu pret krānu. Dauzīšanās ārpusē tagad jau bija ļoti skaļa, un to pavadīja neganta aurošana.

Mollij Mūna, tūlīt atver durvis! Ja ne, man nāksies iz­mantot atslēgu.

Mollija dzirdēja riņķī saslēgto atslēgu žvadzoņu. Viņa palūkojās uz ūdens līmeni vannā un noelsās. Ūdens bija par dziļu, un tā augstums ievērojami pārsniedza atļauto līmeni. Viņa izrāva korķi un ietinās dvielī. Tieši laikā. At­sprāga durvis. Un iekšā jau bija Aderstones [2] jaunkundze, kura kā čūska metās tieši uz vannu, sašķobot aplupušo degunu, tiklīdz pamanīja, kā ūdens pazūd vannas notekā. Viņa uzrotīja kremplīna tērpa piedurkni un iestūma van­nas korķi atpakaļ.

-    Tā jau es domāju, viņa nošņācās. Apzināts bāreņu nama noteikumu pārkāpums.

Aderstones jaunkundzes acis ļaunā priekā iemirdzējās, kad viņa no kabatas izņēma mērlenti. Viņa izstiepa metāla sloksni un, satraukti šļurpstoši sūkājot savus vaļīgi karā­jošos liekos zobus, nomērīja, par cik ūdens līmenis ir pār­sniedzis sarkano līniju, kas bija novilkta gar vannas ma­lām. Mollijai zobi sāka klabēt. Tagad viņas ceļgali tiešām bija pārbijušies un pūtaini. Par spīti ledainajai vēsmai, kas pūta iekšā pa plīsuma spraugu loga rūtī, plaukstas sāka svīst kā vienmēr, kad viņa sanervozējās.

Aderstones jaunkundze nokratīja mērlenti, noslaucīja to Mollijas blūzē un ievilka atpakaļ. Mollija saņēmās, lai uzlūkotu cīpslaino vecmeitu, kas ar saviem īsajiem, sirma­jiem matiem un spalvaino seju vairāk atgādināja kungu, nevis jaunkundzi.

-    Ūdens dziļums tavā vannā ir trīsdesmit centimetri, paziņoja Aderstones jaunkundze. Ņemot vērā no vannas ļaundabīgi izplūdināto ūdeni laikā, kamēr es klaudzināju pie durvīm, lēšu, ka faktiskais tā dziļums vannā ir bijis četrdesmit centimetri. Tev ir zināms, ka ūdenim vannā ir jābūt tikai desmit centimetru dziļam. Tavējā tas noteikto normu ir pārsniedzis četras reizes, un tādējādi tu jau esi izmantojusi trīs nākamās vannošanās reizes. Un tāpēc, Mollij, tev ir aizliegts iet vannā nākamo triju nedēļu laikā. Un kā par sodu tev… Aderstones jaunkundze paņēma Mollijas zobu birstīti. Mollijas sirds pamira. Viņa zināja, kas tūlīt sekos Aderstones jaunkundzes iecienītākais soda veids.

Aderstones jaunkundze nikni uzlūkoja Molliju ar savām truli tumšajām acīm. Kamēr viņas mēle izkustināja no vietas liekos zobus un peldināja tos apkārt pa muti, lai pēc tam atkal noliktu vecajā vietā smaganās, viņas seja ieguva spokainu cēlumu. Viņa vērsa zobu birstīti pret Molliju.