Читаем Mana Cīņa полностью

Diemžēl vācu garīdzniecība izrādījās pretoties pilnīgi bezspēcīga. Tā ne tikai pati nevarēja uzsākt uzbrukuma kampaņu, bet nebija ari spējīga aizstāvēties. Tādējādi vācieši tika apieti no aizmugures. No vienas puses, notika reliģijas ļaunprātīga izmantošana, bet, no otras puses, nespēja jebkādā veidā pretoties. Tādējādi vācieši bija spiesti lēni un nepārtraukti atkāpties. Tie bija sīkumi, bet arī lielās lietās stāvoklis bija gluži tāds pats.

Habsburgu pretvāciskie centieni nesaņēma nekādu pretsparu ari no augstākās garīdzniecības. Vāciešu pašu elementārāko tiesību aizstāvība arvien vairāk atvirzījās otrajā plānā.

Radās pat vispārējs priekšstats, ka šeit katoļu garīdzniecība apzināti un rupji mīda kājām vācu tautas intereses.

Izrādījās, ka baznīca ne tikai novēršas no vācu tautas, bet pāriet tieši tās ienaidnieku pusē. Šēnerers uzskatīja, kapāts galvenais cēlonis slēpjas ārpus Vācijas esošās katoļu baznīcas vadībā. Viņa domas bija tādas, ka no šī fakta vien izriet katoļu baznīcas vadošo aprindu naidīgā attieksme pret mūsu tautas interesēm.

Tā saucamās kultūras problēmas gandrīz pilnīgi atvirzījās otrajā plānā, kā tas toreizējā Austrijā notika ar daudz ko. Vācu nacionālajai kustībai toreiz izšķiroša bija nevis katoļu baznīcas attieksme, piemēram, pret zinātni utt., bet gan galvenokārt tas, ka partija neaizsargāja vācu tautas tiesības un nepārtraukti deva priekšroku slāvu prasībām un alkatīgumam.

Georgs Šēnerers bija konsekvents cilvēks, kas neko nedarīja līdz pusei. Viņš uzsāka kampaņu pret baznīcu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tikai tādā veidā vēl ir glābjama vācu tauta. Kustība par "atdalīšanos no Romas baznīcas ietekmes" viņam likās drošākais ceļš uz mērķi. Tā šķita pats spēcīgākais ierocis cīņā pret ienaidnieka cietoksni. Ja šis trieciens būtu nesis uzvaru, tas nozīmētu, ka ari Vācijā būtu pienācis gals baznīcas bēdīgajai sašķeltībai, un gan vācu impērijas iekšējie spēki, gan visa vācu nācija tad būtu ieguvusi ļoti daudz.

Diemžēl nepareizi bija gan šīs cīņas priekšnosacījumi, gan arī secinājumi. Patiesība ir tāda, ka vācu katoļu garīdzniecības pretošanās spējas nacionālās cīņas laukā bija nesalīdzināmi mazākas nekā nevācu un it īpaši čehu izcelsmes kolēģiem.

Tikai pavisam neizglītoti cilvēki varēja nesaprast, ka vācu garīdzniecībai ne prātā nenāk uzņemties patiešām drosmīgu vācu tautas interešu aizstāvību.

Un tikai apmātie varēja nesaprast, ka to pirmām kārtām var izskaidrot ar cēloņiem, kas ir kopēji mums vāciešiem: tie slēpjas mūsu tā saucamajā "objektivitātē" un vienaldzīgajā attieksmē pret tautiskuma problēmām, kā ari pret daudzām citām lietām.

Cehu garīdzniecības attieksme pret savu tautu ir pilnīgi subjektīva, bet pret baznīcas likteni — pilnīgi "objektīva". Taču vācu garīdzniekiem tas ir pilnīgi pretēji: viņi ir subjektīvi uzticīgi baznīcai un paliek pilnīgi "objektīvi" attiecībā uz savu nāciju. Šāda parādība mūsu vidū, par nelaimi, ir vērojama arī ārkārtīgi daudzos citos gadījumos.

Tas nav tikai īpašs katolicisma mantojums. Nē, šī bēdīgā īpašība pie mums saēd gandrīz visas iestādes, it sevišķi valsts un garīgās iestādes.

Pamēģiniet salīdzināt, kāda ir mūsu ierēdniecības attieksme pret nacionālās atdzimšanas centieniem un kāda būtu jebkuras citas tautas ierēdņu attieksme analoģiskā gadījumā! Pavērojiet, kāda ir mūsu virsnieku korpusa attieksme pret nācijas centieniem! Vai gan var iedomāties, ka jebkuras citas pasaules valsts virsnieku korpuss būtu ieņēmis tādu pašu pozīciju un slēptos aiz frāzēm par "valsts autoritāti"? Taču pie mums pēdējo 5 gadu laikā šīs frāzes ir kļuvušas pašsaprotamas un tiek uzskatītas par uzslavas vērtām. Apskatīsim ebreju jautājumu. Gan katoļiem, gan protestantiem ir tāda nostāja, kas acīm redzami neatbilst ne tautas centieniem, ne reliģijas patiesajām vajadzībām. Pamēģiniet salīdzināt ebreju rabīna pozīciju jautājumos, kuriem ir kaut vai vismazākā nozīme attiecībā uz ebrejiem kā rasi, ar mūsu garīdzniecības milzīgā vairākuma attieksmi, — ak vai, tas attiecas gan uz katoļiem, gan protestantiem!

Šī parādība pie mums ir vērojama pastāvīgi, tikko runa ir par vienas vai otras abstraktās idejas aizstāvēšanu. "Valsts autoritāte", "demokrātija", "pacifisms", "starptautiskā solidaritāte" utt. — lūk, tie ir jēdzieni, kas šeit ir valdoši un jau pārauguši sastingušā, neskaramā doktrīnā tādā mērā, ka zūd aktuālu nācijas uzdevumu jebkura veselīga izpratne.