Читаем Fantastiskā sāga полностью

Fetss aizcirta sestās kameras durvis un meimuroja atpakaļ.

— Kas tad tas? — viņš jautāja, pagriezis savu sarkano degunu uz robota pusi.

— Tas ir robots. Man piemirsies, kādu numuru māmiņa iedevusi viņam fabrikā, tāpēc mēs saucam viņu par Nedu. Tagad viņš strādā pie mums.

— Vēlu viņam veiksmi! Lai iztīra kameras, kad tie slamsti būs izmesti laukā.

— Tas ir mans pienākums, — teica Billijs, ienākdams istabā. Viņš sažņaudza steku un drūmi pablenza no formas cepures naga apakšas. Nevar teikt, ka Billijs būtu bijis muļķis, tikai daba bija piešķīrusi viņam vairāk spēka nekā prāta.

— Tagad tas ir Neda pienākums, jo tu esi paaugstināts. Tev būs šad un tad jāpalīdz man.

Billijs reizēm bija ļoti noderīgs, un es augstu vērtēju viņa fizisko spēku. Mans paskaidrojums uzmundrināja Billiju; viņš apsēdās blakus Fetsam un vēroja, kā Neds slauka grīdu.

Tā gāja apmēram nedēļu. Mēs vērojām, kā Neds slauka un spodrina, kamēr iecirknis sāka izskatīties pavisam sterils. Priekšnieks, kas vienmēr rūpējās par kārtību, atklāja, ka Neds var iešūt vākos veselu tonnu ziņojumu un citu papīru, ar kuriem bija piemētāts viņa kabinets. Robotam darba bija pilnas rokas, un mēs tā pieradām pie viņa, ka gandrīz nemanījām viņa klātbūtni. Es zināju, ka viņš aiznesis savu finiera kasti uz noliktavu un ierīkojis tur sev kaut ko līdzīgu omulīgai guļamistabai. Par pārējo es nelikos zinis.

Robota instrukcija bija aprakta manā galdā, un es ne reizi neuzmetu tai aci. Ja es būtu to klausījis, man būtu kaut neskaidra nojausma, kādas pārmaiņas mums sagaidāmas. Neviens no mums nezināja, ko robots var un ko nevar izdarīt. Neds nevainojami veica apkopēja un arhivāra pienākumus, un tas arī bija viss. Lieta nebūtu virzījusies tālāk, ja priekšnieks nebūtu bijis tik slinks. Ar to viss arī sākās.

Bija ap pulksten deviņiem vakarā un priekšnieks jau posās uz mājām, kad iezvanījās telefons. Viņš nocēla klausuli, brīdi paklausījās, tad nolika to.

— Grīnbeka vīnu veikals. Atkal aplaupīts. Lūdz steigšus aizbraukt.

— Tas ir kaut kas jauns. Parasti mēs dabūjam zināt par aplaupīšanu tikai pēc mēneša. Par ko tad viņš maksā naudu tam Ķīnietim Džo, ja tas viņu neaizstāv? Kāpēc tagad tāda steiga?

Priekšnieks pakodīja savu atkareno lūpu un pēc mokošām pārdomām beidzot izlēma.

— Aizbrauc un paskaties, kas tur notiek.

— Labi, — es atteicu, sniegdamies pēc cepures. — Bet iecirknī neviena cita nav, tev vajadzēs pieskatīt, kamēr es atgriežos.

— Tā neiet, — viņš novaidējās. — Es mirstu nost aiz izsalkuma un tad lai vēl sēžu te!

— Es aiziešu nopratināt, — teica Neds, panākdamies uz priekšu un, kā parasti, jauneklīgi sveicinādams.

Sakumā priekšnieks neuzķērās. Šķita, ka ledusskapis ir atdzīvojies un piedāvā savus pakalpojumus.

— Kā tad tu nopratināsi? — priekšnieks norūca, nolikdams pārgudro ledusskapi savā vietā. Taču viņš bija ietvēris savu mazo apvainojumu jautājuma formā, un pie tā bija vainīgs vienīgi viņš pats. Apaļās trīs minūtēs Neds izstāstīja priekšniekam, kā nopratina pirmo reizi, kad saņemts ziņojums par bruņotu laupīšanu vai cita veida zādzību. Pēc priekšnieka izvalbītajām acīm es nopratu, ka Neds ātri vien pārkāpis Kreiga trūcīgo zināšanu robežu.

— Diezgan! — viņš beidzot neizturējis izelsa. — Ja tu zini tik daudz, tad kāpēc tev jāpratina?

Manās ausīs tas skanēja citādi: «Ja jau tu esi tik slīpēts, kāpēc tad tu neesi bagāts?» Šo frāzi mēs parasti teicām gudriniekiem vidusskolā. Neds tādas lietas saprata burtiski un pagriezās uz durvīm.

— Tātad jūs gribat teikt, ka man jānopratina sakarā ar šo laupīšanu?

— Jā, — teica priekšnieks, lai tikai atkratītos no robota, un viņa zilais stāvs nozuda aiz durvīm.

— Viņš ir apķērīgāks, nekā izskatās, — es teicu. — Viņš pat nepajautāja, kur atrodas Grīnbeka veikals.

Priekšnieks pamāja ar galvu. Atkal iezvanījās telefons. Priekšnieka roka vēl aizvien nebija noņemta no klausules, un viņš to pacēla gluži automātiski. Brīdi viņš klausījās, kļūdams bālāks un bālāks, it kā kāds pa papēdi sūknētu no viņa ārā asinis.

— Aptīrīšana joprojām turpinās, — Kreigs beidzot izdvesa. — Zvana Grīnbeka izsūtāmais — grib zināt, ko mēs iesāksim. Viņš sēžot dibenistabā zem galda …

Beigas es vairs nedzirdēju, jo izmetos laukā pa durvīm un mašīnā iekšā. Daudz kas varēja notikt, ja Neds ierastos veikalā pirms manis. Varēja izcelties apšaudīšanās, ciestu cilvēki… Un pie visa vainīga būtu policija — tāpēc, ka policista vietā sūtījusi konservu kārbu. Kaut gan priekšnieks Nedam tā bija pa

vēlējis, es skaidri un gaiši zināju, ka šo lietu piesies man. Uz Marsa nekad nav sevišķi silti, bet es svīdu.

Nainportā ir spēkā četrpadsmit satiksmes noteikumu paragrāfi, un es nebiju paguvis nobraukt ne kvartālu, kad biju pārkāpis tos visus. Lai cik ātri es braucu, Neds tomēr bija ātrāks. Griežot ap stūri, es ieraudzīju, ka viņš atver Grīnbeka veikala durvis un ieiet iekšā. Es liku bremzēm nokaukties un ierados īstajā laikā, lai kļūtu par skatītāju. Starp citu, arī tas bija bīstami.