Читаем Fantastiskā sāga полностью

— Veikla atbilde, bet mani tā neapmierina. Lai jūs teiktu ko teikdams, ceļojums laikā tiek izmantots, lai radītu lētu filmu un visi vēsturiskās patiesības tīrradņi tiks atrasti tikai nejauši.

— Gluži tā vis nav, — Bārnijs iebilda, nedzirdami nopūzdamies, izdzirdot, ka tuvojas smagā mašīna. — Mēs neiejaucāmies jūsu pētījumos, drīzāk veicinājām tos. Jums bija pilnīgi brīvas rokas. Bez tam, uzņemot šo filmu, mēs esam ieguldījuši vremeatronā naudu, tā ka tas ir kļuvis par apgrozības kapitālu. Ar tiem faktiem, kas jau ir jūsu rīcībā, jūs pārliecināsiet jebkuru fondu par nepieciešamību radīt vēl vienu laika platformu un ļaut jums nodarboties ar pētījumiem pēc sirds patikas.

— Tieši tā es darīšu.

— Bet ne uzreiz. — Smagā mašīna apstājās netālu no viņiem. — Mēs izmantosim profesoru tikai dažus gadus, kamēr nebūsim dabūjuši atpakaļ savus kapitālieguldījumus.

— Kā citādi, — rūgti sacīja Jenss, skatīdamies, kā no mašīnas izceļ nestuves. — Pirmajā vietā — peļņa, bet kultūra lai iet pie velna.

— Tāda nu ir tā spēle, — Bārnijs apstiprināja, skatīdamies, kā filologu saudzīgi ieceļ mašīnā. — Jūs nevarat apturēt pasauli un izkāpt, tāpēc atliek iemācīties tajā dzīvot.

15

— Labāk mirt kā varonim nekā dzīvot kā gļēvulim! — Otars ierēcās. — Odina un Freijas vārdā — man pakaļ!

Viņš atgrūda durvis, turēdams priekšā vairogu, kurā tūlīt ieurbās divas bultas. Nikni iekliedzies, viņš savicināja cirvi un izskrēja no degošās ēkas. Viņam sekoja Slaitija ar šķēpu rokā, Vals de Karlo, kas no visa spēka pūta ragā, un visi pārējie.

— Stop! — Bārnijs uzsauca un atkrita saliekamajā krēslā. — Šodien pietiks. Ejiet paēst, lai viņi var iesaiņot kastroļus.

Butaforiju nodaļas strādnieki laida putas grāvī ar degošu naftu, un tā neciešami smirdēja. Visi prožektori, izņemot vienu, nodzisa, Džīno attaisīja kameru un izņēma filmu. Viss ritēja normāli. Bārnijs pagaidīja, lai beidzas grūstīšanās pie durvīm, un arī izgāja laukā. Otars sēdēja uz apgāztas mucas un bāza bultas atpakaļ vairogā.

— Paskaties, lido bultas, — viņš uzsauca Bārnijam un pacēla vairogu. Atsperes neticami ātri raidīja mērķī apslēptas bultas.

— Brīnišķīgs izgudrojums, — teica Bārnijs. — Mēs beidzām uzņemšanu, Otar, un es gatavojos pārcelt uzņemšanas grupu nākamajā pavasarī. Kā tu domā, vai pāļu žogs uz to laiku būs gatavs?

— Kā citādi. Tu pildi savu solījumu, Otars pilda savu. Mēs ātri vien sagatavosim baļķus ar tiem tērauda zāģiem un cirvjiem, kurus jūs mums atstājāt. Tikai atstājiet arī kaut ko ēdamu ziemai.

— Pirms prombraukšanas mēs izkrausim krājumus. Vai viss ir skaidrs? Vai ir kādi jautājumi?

, — Skaidrs, skaidrs, — Otars atrūca un atkal visu uzmanību veltīja bultu bāšanai atpakaļ vairogā. Bārnijs aizdomīgi paskatījās uz viņu.

— Esmu pārliecināts, ka tu visu atcerēsies, tomēr drošības labad mudīgi atkārtosim vēlreiz. Mēs atstāsim jums ēdamo, putraimus, žāvētus un konservētus produktus — visu, ko man izdosies dabūt studijas noliktavā. Tādējādi jums nebūs "jātērē vasarā un rudenī

laiks pārtikas sagādei un jūs tikmēr varēsiet uzcelt baļķu mājas un baļķu sienu apkārt apmetnei. Ja ir tā, kā saka doks, Dorsetas indiāņi netraucēs jūs līdz pavasarim, kad pakledus pienāk pie paša krasta, roņi salasās baros un laiž uz tā pasaulē mazuļus. Tad arī ierodas mednieki no ziemeļu apgabaliem, kur viņi atrodas pašlaik. Un pat ja viņi jūs traucēs, aiz baļķu sienas jūs būsiet drošībā.

— Nogalināsim viņus, sacirtīsim gabalos.

— Lūdzu, mēģiniet iztikt bez tā. Deviņdesmit procenti filmas jau ir uzņemti, un man negribētos, ka jūs visus apkauj, kamēr darbs nav pilnīgi pabeigts. Februārī un martā mēs pārbaudīsim, kā jums sokas, un, līdzko dabūsim zināt, ka sarkanādainie ir tuvumā, būsim klāt ar visu uzņemšanas grupu. Piedāvā viņiem preces apmaiņai pret to, ka viņi uzbrūk apmetnei, daļēji nodedzina to, un tas ir viss. Norunāts?

— Un viskijs «Džeks Daniels»?

— Tas ir paredzēts tavā līgumā.

Viņu vārdus noslāpēja vara taures raksturīgais vaids, skaņa bija te augstāka, te zemāka.

— Ko tad tu? — Bārnijs pajautāja Valam de Karlo, kas, ielīdis taures līkumā, pūta tajā.

— Varens instruments, — Vals uzlielīja. — Paklausieties. — Viņš aplaizīja lūpas, pieplaka ar tām pie iemuša, piepūta vaigus, piesarka un izpildīja kaut ko tādu, kas nedaudz atgādināja «Mūziku visapkārt mums».

— Paliec uzticīgs skatuves mākslai, — sacīja Bārnijs. — Kā mūziķim tev nav nākotnes. Zini, man šķiet, ka esmu šo tauri kaut kur jau redzējis, tikai ne muzejā.

— Tās attēls ir iespiests uz katras Dānijas sviesta paciņas. Tā ir tirdzniecības zīme.

— Var jau būt. Tā skan kā aizsmakusi tuba.

— Spaidermens Spineke būtu sajūsmā par to.

— Iespējams. — Bārnijam kaut kas ienāca prātā, viņš saviebās un uzsita knipi. — Es nupat tieši domāju par Spaidermenu. Viņš spēlē kādus neparastus instrumentus savā pagrabiņā «Piepelējusī ala». Es kādreiz dzirdēju viņu spēlējam pūšamo instrumentu un bungu pavadījumā.

Vals pamāja ar galvu.

— Es arī esmu tur bijis. Viņš vienīgais džezā spēlē tubu. Drausmīgāku troksni es neesmu dzirdējis.