Читаем Fantastiskā sāga полностью

— Es neesmu akls un saprotu, ko jūs gribat teikt. Jūs saņemsiet par virsstundām, bet es gribu izmēģināt tūlīt. Kā jūs visi droši vien zināt, jo baumas pie mums izplatās vēja spārniem, Rafs Houks ir pārlauzis kāju un vairs nefilmēsies. Tātad mēs paliekam bez galvenā varoņa. Dažiem tā varbūt liekas katastrofa, taču nav tik ļauni, jo uzņemtā filma, kurā viņš piedalās un kas mums tagad jāsviež prom, nav gara. Bet mums vaja- dzigs jauns galvenais varonis, un tāpēc mēs strādāsim jau šonakt pat. Es gribu izmēģināt puisi, kuru jūs visi labi pazīstat, mūsu vietējo draugu Otaru …

Bija dzirdami daži pārsteiguma saucieni, sačukstēšanās un smiekli. Bārnijs sadzirdēja tikai smieklus.

— Es te pavēlu, es esmu filmas direktors un gribu izmēģināt, un par to vairs nav ko runāt! — Viņš apklusa, lai atvilktu elpu, un apzinājās, ka ir šeit svarīgākā persona, svarīgāka nekā jebkad agrāk. Tūkstoš gadu šķīra viņu no sabiedrības kantora, ar to nebija pat telefona sakaru. L.M. nevarēja iejaukties viņa darīšanās, pat ja negulēja gultā ar savu apšaubāmo sirdslēkmi un grāmatvedības dokumentiem zem matrača. Viss gūlās uz viņa pleciem, tikai uz viņa pleciem, un filmas liktenis bija atkarīgs no tā, ko viņš tūlīt izlems. Un ne tikai filmas — visas studijas liktenis bija atkarīgs no tā, ko viņš izlems un vai visi viņa palīgi strādās, nerunājot nemaz par viņu pašu.

Parastos apstākļos līdzīga situācija nodrošināja viņam kuņģa spazmas un bezmiega naktis, liekot viņam mocīties ellišķā neziņas tumsā. Šoreiz tā nebija. Viņš laikam bija mantojis kaut ko no vikingu gara, apziņu, ka cilvēks ir viens pret visu pasauli un, ja laimējas, kāds viņam palīdz, taču uz palīdzību nebija ko cerēt.

— Mēs izmēģināsim tūlīt. Otars izskatās pēc īsta vikinga, pret to neviens nevar iebilst. Un ja viņš runā ar nelielu akcentu … Boijers un fon Stroheims arī runā, bet redziet, ko viņi sasnieguši. Tagad paskatīsimies, vai viņš nevar spēlēt vismaz tāpat kā Rafs.

— Saderu uz pieciem dolāriem, ka viņš ir labāks, — pūlī kāds iesaucās.

— Neviens negrib derēt, — kāds atbildēja, un pār pūli aizvēlās smieklu vilnis.

Ja jau tā, tad visi bija viņa pusē, to Bārnijs juta.

Varbūt uz viņiem bija pārgājis vikingu trakums. Lai būtu kā būdams, viņi atbalstīja pārmiju.

Bārnijs atkrita krēslā, izrīkoja ļaudis un sūca viskiju, kamēr tika uzstādītas apgaismošanas ierīces un kamera. Kad viss bija sagatavots, viņš piecēlās un atņēma pudeli Otaram, kas snauzdams klanījās.

— Atdod, — Otars norūca.

— Tūlīt. Bet es gribu, lai tu man vēlreiz nodziedi sāgu par Ragnāru.

— Es negribu dziedāt.

— Gribi, Otar. Es izstāstīju visiem, cik skaista dziesma tā bija, un visi grib dzirdēt, kā tu dziedi. Vai tā nav?

Visi kā viens atsaucās:

— Jā!

Slaitija iznira no tumsas un saņēma Otara roku.

— Tu dziedāsi man, mīļumiņ, tā būs mana dziesma, — viņa nocitēja frāzi no savas iepriekšējās filmas par kādu otrās šķiras komponistu.

Otars nespēja pretoties personiskam lūgumam. Aizvien vēl rūkdams, bet bez niknuma, viņš nostājās tur, kur Bārnijs bija licis, un satvēra butaforisku cirvi.

— Pārāk viegls, — viņš teica. — Taisīts no koka. Nekur neder.

Un tad viņš dziedāja tiem, sākumā stiepti un monotoni, joprojām aplūkodams cirvi, tad, senās dziesmas iejūsmināts, aizvien skaļāk un aizrautīgāk. Nodziedājis pēdējo strofu, viņš mežonīgi iekliedzās un zvēla ar cirvi pa prožektoru, apgāzdams to un gandrīz pārvērzdams lūžņos. Klausītāji aplaudēja un uzgavilēja dziedātājam, bet viņš kā gailis staigāja publikas priekšā šurpu turpu.

— Tas bija lieliski, — teica Bārnijs. — Bet tagad izdarīsim vēl vienu mazu darbiņu, un tad tu varēsi iet. Vai redzi tur to prožektoru, kuram uzlikta virsū jaka un ķivere? Tas ir ienaidnieka sargkareivis. Tev jāpiezogas klāt un jānogalina viņš tā, kā tu to darītu īstenībā.

— Kāpēc?

— Kāpēc? Otar, kas tas par jautājumu? — Bārnijs zināja gan, kas tas par jautājumu, — tas bija jautājums, uz kuru ļoti grūti atbildēt. Aktierim šis «kāpēc?» bija saprotams, jo viņš spēlēdams pelnīja sev maizi. Bet kāpēc tas būtu jādara Otaram?

— Uz brīdi aizmirsti to, — Bārnijs teica. — Nāc šurp, pasēdi te, iedzer, un pārmaiņas pēc es tev izstāstīšu sāgu.

— Tu arī zini sāgas? Sāgas man patīk.

Sajā laikmetā, kad nepazina izpriecas un rakstību, sāgas aizstāja visu — dziesmu, avīzi un grāmatu, un Bārnijs to zināja.

— Tad ir jauki, — viņš sacīja un deva zīmi, lai pagriež kameru pret Otaru. — Ņem ciet pudeli un klausies manu stāstu, stāstu par dižo vikingu, kuru sauca Otars …

— Tāpat kā mani?

— Tāpat kā tevi, un viņš bija slavens karotājs. Viņam bija labs draugs, ar kuru kopā viņi dzēra, plecu pie pleca ar kuru gāja kaujās. Viņi bija vislabākie draugi pasaulē. Bet tad kādas kaujas laikā Otara draugs krita gūstā, tika sasiets un aizvests. Taču Otars sekoja ienaidniekam un, paslēpies tā nometnes tuvumā, gaidīja nakti. Pēc kaujas viņam slāpa, un viņš dzēra, bet sēdēja savā paslēptuvē kluss kā pelīte.

Otars iebaudīja no pudeles un atspiedās pret vagoniņa sienu.

Drīz satumsa, un viņam bija jāsāk rīkoties. Viņš atbrīvos draugu. «Piecelies, Otar,» viņš teica sev,