Читаем Fantastiskā sāga полностью

— Ja tev vajadzīgi seši mēneši, lūdzu, tev tie būs. Tev būs tikdaudz laika, cik vajag, tici man. Bez tam mierīga vietiņa, kur strādāt. — Viņi gāja garām pie sienas piestiprinātai fotofreskai; Bārnijs apstājās un norādīja uz to ar īkšķi. — Te ir Santakatalinas sala. Daudz saules, atspirdzinoša pelde jūrā, kad smadzenes nogurušas.

— Tur es nevaru strādāt. Sala čum un mudž no cilvēkiem, augu nakti ballējas.

— Tā tu domā. Bet kā tev patiktu strādāt Santa- katalinā, ja apkārt nebūtu ne dzīvas dvēseles, ja visa sala piederētu tev vienam pašam? Padomā, ko tādos apstākļos var uzrakstīt.

— Bārnij, godīgi sakot, es nesaprotu, par ko tu runā.

— Gan sapratīsi, Čārlij. Pēc dažām minūtēm sapratīsi.

— Piecdesmit rīses rakstāmpapīra, kaste kopējamā papīra, rakstāmkrēsls — viens, galds mašīnai — viens, rakstāmmašīna …

— Tas ir Mozus laiku modelis, Bārnij, — iebilda Cārlijs. — Sis antīkais priekšmets pašam jādarbina ar pirkstiem. Es varu strādāt tikai ar IBM elektrisko modeli.

— Baidos, ka tajā salas daļā, kur tu dzīvosi, elektriskās strāvas piegāde nebūs sevišķi stabila. Gan redzēsi, cik ātri pirksti atgūs kādreizējo veiklību. — Kad mašīnā bija iecelta atpakaļ milzīga kaste, Bārnijs ievilka sarakstā treknu ķeksi. — Viens medību ekspedīcijas komplekts.

— Kas?

— Viens «taisi pats» medību ekspedīcijas komplekts no butaforiju un dekorāciju da|as. Telts, saliekamā gulta, moskītu tīkls, krēsli, pārnēsājamā vir- tuvīte — un viss lietojams. Tu iekārtosies kā pats doktors Livingstons, tikai divreiz komfortablāk. Piecdesmit galonu mucas ar ūdeni — trīs, uzvelkamais tabul- pulkstenis — viens.

Neko nesaprazdams, Cārlijs Cangs skatījās, kā visdažādākās mantas pazūd armijas mašīnas kravas kastē. Tam visam nebija nekādas jēgas, arī vecajam savādniekam, kas aiz šīs krāmu kaudzes būrās gar radioiekārtu, kura bija paņemta no filmas par Fran- kenšteinu. Kad kastē ielika seno sarkankoka tabul- pulksteni ar romiešu cipariem, Cārlijs saķēra Bārniju aiz rokas.

— Es nesaprotu neko, bet to — vismazāk. Kur es likšu tabulpulksteni?

— Profesors Hjūits pēc dažām minūtēm tev visu sīki jo sīki paskaidros, bet pagaidām paļaujies uz maniem vārdiem. Pulkstenim ir svarīga nozīme, gan redzēsi. Neaizmirsti uzvilkt katru rītu.

— Mister Hendrikson, — sauca Bārnija sekretāre, — jums ir laimējies. — Viņa ienāca noliktavā, vezdama apmulsušu nēģeri baltā darba apģērbā un augstā pavāra cepurē. — Jūs teicāt, ka jums vajadzīgs pavārs, bet uz karstām pēdām, un es tūlīt devos uz virtuvi un atradu tur Klaidu Roulstonu. Viņš prot ne vien cept un vārīt, bet arī stenografēt un rakstīt uz mašīnas.

— Tu esi eņģelis, Betij. Pasūti vēl vienu mašīnu …

— To jau nes šurp. Bet kā ar pirmās palīdzības aptieciņu?

— Ir jau iekrauta. Tad ir viss. Klaid, tas ir Cārlijs, Cārlij, tas ir Klaids. Vēlāk iepazīsieties tuvāk. Esiet tik laipni, kāpiet mašīnā.

— Es kāpšu, tiklīdz man būs izskaidrots, kas te notiek, — sacīja Klaids, izaicinoši skatīdamies uz Bārniju.

— Ārkārtējs stāvoklis, jūs esat vajadzīgs sabiedrībai «Climactic», un es esmu pārliecināts, ka jūs kā uzticami darbinieki palīdzēsiet sabiedrībai. Profesors Hjūits visu paskaidros. Daudz laika tas neprasīs. Mēs tiksimies šajā pašā vietā tieši pēc desmit minūtēm, to es jums apsolu. Bet tagad, ja jūs pārkāpsiet pāri šīm kastēm, es pacelšu pakaļējo bortu.

Autoritatīvās balss nomierināti, viņi ierausās mašīnā, un profesors Hjūits noliecās pār viņu pleciem.

— Man šķiet, ka kembrijs būs vispiemērotākais, — viņš teica Bārnijam. — Ziniet, agrais paleozojs. Patīkams, mērens klimats, silti un ērti, no mugurkaulai- najiem briesmas vēl nedraud. Jūras ņudz no vienkāršiem trilobītiem. Kaut gan, lai dzīvotu pastāvīgi, ir par siltu. Varbūt mazliet vēlāk, devona periodā. Lielie dzīvnieki, no kuriem būtu jābaidās, vēl nav parādījušies …

— Jūs esat speciālists, profesor, rīkojieties pēc saviem ieskatiem. Mums jāstrādā cītīgi, vismaz šajā galā. Aizvediet viņus uz Katalinu, izlādējiet, tad pār- celieties par sešām nedēļām uz priekšu un nogādājiet atpakaļ. Krāmus atstājiet uz salas, vēlāk var ievaja- dzēties. Atlikušas ne vairāk kā piecdesmit minūtes.

— Uzskatiet, ka filma ir gatava. Man ar katru braucienu kļūst vieglāk noregulēt aparātus, tā ka šobrīd precizitāte ir daudz lielāka. Zudumā neies neviena minūte, burtiski neviena.

Profesors Hjūits atgriezās pie saviem aparātiem, un ģenerators iekaucās. Cārlijs Cangs gribēja kaut ko teikt, bet smagā mašīna pazuda. Nevis noņirbēja vai izkusa, bet vienā mirklī pazuda, kā pazūd attēls uz kinoekrāna, kad pārtrūkst filma. Bārnijs jau grasījās bilst kaut ko savai sekretārei, kad mašīna atkal parādījās.

— Kas noticis? — viņš vaicāja un ieraudzīja, ka izčibējuši visi krājumi. Klaids Roulstons stāvēja blakus profesoram pie aparātiem, bet Cārlijs Cangs sēdēja uz tukšas kastes, sagrābis palielu rakstāmpapīra paku.

— Nekas nav noticis, — atsaucās profesors. — Es vienkārši biju aprēķinājis mūsu atgriešanos ar iespējamo precizitāti.