Читаем Fantastiskā sāga полностью

— Bārnij, — teica L. M., apsēzdamies krēslā taisnāk, — es uzticu filmu tev.

5

— Jūs vēl dzirdēsiet par Kinckitu, mister Hen- clrikson.

— Bārnij.

— Vēl dzirdēsiet, Bārnij, un tas vairs nav aiz kalniem. Pēc kara itālieši radīja neoreālismu, tad to nomainīja angļu kinematogrāfijas virtuves izlietnes reālisms. Bet gan jūs redzēsiet, ka Roma vēl nav mirusi. Tādi puiši kā es uz īsu laiciņu ierodas Holivudā, apgūst dažus jaunus tehniskus paņēmienus …

— Sapelna tīri labu naudiņu …

— Es nenoliedzu, Bārnij, ka raujos jenkiju dolāru dēļ… Bet, ziniet, neko lielu krāsainajā filmā šajā dienas laikā mēs neuzņemsim. — Runātājs pavicināja astoņmilimetrīgo «Boleksu», kas karājās siksniņā viņam ap roku. — Vajadzēja ielādēt melnbalto «Tri-X». Pulkstenis ir jau pieci.

— Neraizējieties, Džīno, gaismas jums būs pietiekami, ticiet man. — Bārnijs pacēla galvu un redzēja pa noliktavas durvīm iznākam Emoriju Blestedu. — Panāc šurp, Emorij, — viņš uzsauca. — Tas ir mūsu operators Džīno Antonelli. Emorijs Blesteds, inženieris.

— Priecājos iepazīties, — teica Emorijs, spiezdams itālietim roku. — Mani vienmēr ir interesējis, kā jums izdevies panākt tos atbaidošos efektus «Rudens mīlā».

— Jūs domājat «Porco Mondo»? Tie nav efekti, tieši tādi izskatās daži Dienvidslāvijas apgabali. — Viņš pagriezās pret Bārniju. — Dallass lūdza, lai pasaka jums, ka viņi būs klāt ar Otaru pēc piecām minūtēm.

— Sen bija laiks. Lai profesors iesilda savu mašīnu.

Bārnijs, viebdamies no sāpēm, ierausās armijas mašīnā un atkrita uz kastēm. Viņš bija pamanījies kādu stundu nosnausties uz kušetes savā kabinetā, bet viņu bija pamodinājis L. M. steidzams uzaicinājums, un viņam vajadzēja kāpt augšā uz L. M. kabinetu, lai ilgi strīdētos par filmas budžetu. Izklaidība lika sevi manīt.

— Esmu no jauna noregulējis savas ierīces, — teica profesors Hjūits, līksmi bungodams pa vremeatrona skalu, — tā ka turpmāk varu garantēt nākamajiem ceļotājiem maksimālu laika un ģeogrāfisko precizitāti.

— Brīnišķīgi. Noregulējiet visu tā, lai mēs ierastos tajā pašā vietā, kur iepriekšējo reizi, tajā pašā dienā un stundā. Toreiz bija labs apgaismojums …

Durvis atsprāga vaļā, un noliktavu piepildīja skaļa dziedāšana rīkles balsī. Iestreipuļoja Otars, kuru katrs no savas puses balstīja Jenss Lins un Dallass Levijs, kas viņu drīzāk turēja nekā valdīja, jo vikings bija pilns kā zeķe. Aiz viņiem nāca Tekss Antonelli stumdams līdz augšai ar kastēm piekrautus ratiņus. Visi trīs kopīgiem spēkiem iesvieda vikingu ratiņos, kur viņš, svētlaimīgi murmulēdams, tūlīt aizmiga. Viņu no visām pusēm apkrāva ar kastēm.

— Kas tajās ir iekšā? — apjautājās Bārnijs.

— Preces maiņai, — atbildēja Lins, ar pūlēm ieceldams mašīnā lielu redeļu kasti ar uzrakstu «Viskijs Džeks Daniels». — Otars parakstīja līgumu. Es biju gaužām pārsteigts, ka te izdevās sameklēt islandiešu notāru …

— Holivudā var atrast visu ko.

— Un Otars bija ar mieru mācīties angļu valodu, līdzko būs ticis atpakaļ pie savējiem. Viņam parādījusies manāma interese par attīrītiem dzērieniem, un mēs vienojāmies, ka par katru mācību dienu viņš dabūs pudeli viskija.

— Vai tad nevarējāt iesmērēt viņam kādu suslu? — Bārnijs jautāja, kad mašīnā nozuda otra «Džeka Da- niela» kaste. — Es jau paredzu, ka man vajadzēs izgrozīties ar blēdībām.

— Mēs mēģinājām, — teica Dallass, celdams pār bortu trešo kasti. — Iegrūdām šim kaut ko līdzīgu «Vecajam mētelim», deviņdesmitpiecgrādīgo maizes spirtu, bet nekas nesanāca. Viņš kļuvis izvēlīgs. Divi mēneši, piecas kastes, —tāda ir noruna.

Jenss Lins rāpās iekšā mašīnā, un Bārnijs apbrīnoja viņa sapiera zābakus, stulpiņus, mednieka svārkus ar neskaitāmām kabatām un maksti ar nazi.

— Kādos džungļos tad jūs līdīsiet? — viņš jautāja.

— Gribu tikai palikt dzīvs un justies ērti, — Lins paskaidroja, atbrīvodams vietu guļammaisam un milzīgai lādei, kuru Dallass tusdams iecēla mašīnā. — Te man ir DDT pret utīm, kuru tur droši vien netrūkst, halazona tabletes dzeramajam ūdenim un konservu krājumi. Ēdienkarte tajos laikos bija ierobežota, un es esmu pārliecināts, ka mūsdienu cilvēkam tā neder. Tāpēc es nolēmu veikt dažus vienkāršus piesardzības pasākumus.

— Jūs esat tālredzīgs, — teica Bārnijs. — Kāpiet iekšā un uzceliet pakaļējo bortu, laidīsim prom.