Читаем Fantastiskā sāga полностью

Darbs viņam gāja no rokas: viņš noņēma kontakt- kārbu vāciņus un atvienoja septiņus telefonus, iekšējo televīzijas tīklu un teleprintu. L. M. Grīnspens uzmanīgi vēroja viņa darbu un nebilda ne pušplēsta vārda, kamēr nebija pats savām acīm pārliecinājies, ka visi desmit vadi karājas bez dzīvības.

— Ziņo, — viņš teica, norādīdams ar pirkstu uz Bārniju Hendriksonu.

— Beidzot viss ir sagatavots, L. M. Vremeatrona iekārta ir uzstādīta filmas «Briesmoņa dēls apprec necilvēka meitu» paviljonā, un visi izdevumi tiks segti no šai filmai atvēlētā budžeta. īstenībā profesora mašīna izmaksāja lētāk nekā parastās dekorācijas …

— Nenovirzies!

— Labi. Tātad pēdējās šausmu filmas epizodes pa* viljonā tika pabeigtas šodien, es gribēju teikt — vakar pēcpusdienā, un mēs ar skubu iznesām no turienes visu iekārtu. Līdzko viņi bija prom, mēs samontējām vremeatronu filmā «Pifisija no Bruklinas» izmantotās smagās mašīnas kravas kastē, un profesors to pārbaudīja. Tas ir pilnīgi gatavs.

— Tā smagā mašīna man nepatīk — var attapties, ka tās nav.

— Neattapsies, L. M„par to mēs esam parūpējušies. Vispirms armijai tā bija lieka, un bez tam to gribēja uzsist gaisā. Mēs to oficiāli pārdevām pa mūsu parasto noieta kanālu, un te to nopirka Tekss. Kā jau es teicu, mums nevar piesieties.

— Tekss, Tekss … Kas tas tāds? Kas tie ir par cilvēkiem? — L. M. saērcināts jautāja, aizdomīgi nopētīdams ap galdu sēdošos. — Es jums laikam jau teicu, ka šī mantiņa jātur stingrā slepenībā līdz tam laikam, kad būsim pārliecinājušies, ka tā darbojas. Ja vien bankas neuzostīs …

— Iesaistīt šajā operācijā vēl mazāk cilvēku nav iespējams. Par to zinu es, profesors, kuru jūs pazīstat, Blesteds, jūsu tehniskās daļas priekšnieks, kas nostrādājis pie jums trīsdesmit gadus …

— Zinu, zinu … Bet kas ir tie trīs? — L. M. norādīja uz diviem tumsnējiem, klusiem cilvēkiem, kas bija ģērbušies džinsos un ādas jakās, un uz garu nervozu vīrieti ar gaiši rudiem matiem. Bārnijs iepazīstināja L. M. ar viņiem.

— Tie divi iepretim ir Tekss Antonelli un Dallass Levijs, mūsu studijas triku meistari.

— Triku meistari! Kādus trikus tu gatavojies taisīt ar šiem diviem apšaubāmajiem kovbojiem no Bron- ksas?

— Esiet tik laipns, neuztraucieties, L. M. Mūsu projektam nepieciešami vīri, uz kuriem var paļauties, kas prot turēt mēli aiz zobiem un atrast izeju no nepatikšanām. Pirms pārnākšanas pie mums Dallass dienējis kājniekos, pēc tam palīdzējis apgūt kovboju jāšanas mākslu. Tekss trīspadsmit gadus dienējis flotē un apmācījis uzbrukt un aizsargāties bez ieročiem.

— Un tas trešais?

— Doktors Jenss Lins no Losandželosas universitātes, filologs. — Garais nervozi piecēlās un ātri paklanījās rakstāmgaldam. — Viņš ir ģermāņu valodu speciālists vai kaut kas tamlīdzīgs un būs mūsu tulks.

— Vai tagad, kad esat kļuvuši mūsu grupas locekļi, jūs apzināties, cik svarīgs ir mūsu projekts? — L. M. jautāja.

— Man maksā algu, — teica Tekss, — un es turu muti.

Dallass neko neteica, tikai piekrītoši pamāja ar galvu.

— Tā ir apbrīnojama izdevība, — Lins teica ātri ar nelielu dāņu akcentu. — Es paņēmu atvaļinājumu uz gadu un pat esmu ar mieru pavadīt jūs kā tehniskais padomnieks. Mēs taču tik maz zinām par vecnorvēģu sarunu valodu …

— Labi jau, labi. — L. M. nomierinājies pacēla roku. — Nu, kāds tad ir mūsu plāns? Pastāsti man sīkāk.

— Mums jāveic izmēģinājuma brauciens, — teica Bārnijs. — Jāapskatās, vai profesora mašīna darbojas …

— Ticiet man ….

— … un, ja tā darbojas, rnēs izveidosim uzņemšanas grupu, izstrādāsim scenāriju un brauksim uzņemt filmu tieši uz vietas. Un kas tā būs par vietu! Uz platā ekrāna mums pavērta visa vēsture! Mēs varam to visu nofilmēt, ierakstīt skaņu …

— …. un glābt studiju no bankrota. Atkritīs izdevumi papilduzņemšanai, nebūs jābūvē dekorācijas, nebūs ķīviņu ar arodbiedrībām …

— Pielūkojiet! — paskatījies ar baltu aci, noteica Dallass.

— Protams, ar jūsu arodbiedrību, — atvainojās L. M. — Visa trupa, kas dosies pagātnē, saņems paaugstinātu algu un prēmijas; es domāju, ka ar dalībniekiem no turienes mēs varēsim ietaupīt. Bet tagad, Bār- nij, ej, kamēr mana sajūsma nav noplakusi, un nenāc atpakaļ bez labām vēstīm.

Viņu soļu klaudzoņa uz betona celiņa atbalsojās no milzīgiem paviljoniem, ēnas vilkās viņiem nopakaļ, tad izstiepās priekšā, kad viņi iegāja reti izvietoto lampu gaismas lokos. Tukšo studiju klusums un pamestība negaidot atgādināja viņiem, cik grandioza ir iecere, un viņi instinktīvi saspiedās ciešāk kopā. Pie ieejas ēkā viņus sveicināja sargs, un viņa balss izgaisināja drūmo burvību.

— Viss ir noslēgts, ser, un nekas nav noticis.

— Jauki, — atsaucās Bārnijs. — Iespējams, ka mēs paliksim te līdz rītam — slepens darbs—, tā ka pieraugi, lai neviens nerādās tuvumā.

— Es jau pateicu kapteinim, un viņš nobrīdināja puišus.

Bārnijs aizslēdza aiz sevis durvis, un zem paša jumta uzliesmoja lampas. Noliktava bija gandrīz tukša, ja neskaita dažas pret sienu atslietas finiera plāksnes un netīras olīvkrāsas smago mašīnu ar balto armijas zvaigzni uz durtiņām un brezenta pārsegu.