Читаем Andromēdas izlaušanās полностью

—    Šeit visur strauji krītas atmosfēras spiediens, — Nīlsons plašā lokā parādīja apgabalus no Šetlandes salām līdz Bretaņai, — kā arī visur citur, kur pār­baudi izdarīja mūsu pētniecības, kā arī flotes kuģi. Viszemākais gaisa spiediens ir virs Atlantijas oke­āna ziemeļdaļas un Vidusjūras. Indijas okeānā un Klusajā okeānā apstākļi vēl nav tik ļauni, taču gaisa spiediens arī tur vairs nav normāls. Dabīgi, ka virs sauszemes esošās gaisa masas strauji pārvietojas, lai izlīdzinātu spiedienu, un tā arī rodas vētras un retinātā gaisa zonas.

—    Un kas īsti būtu jādara man? — Osborns jau­tāja.

—    Vispirms, ka jus jutāties? — ministrs viņu partrauca. — Vai ievainojums vairs nesagādā grūtības?

—    Ar mani viss kārtībā.

—    Tad ir labi, — Nīlsons teica. — Jūs pats sapro­tat, ka pagaidām visi dati, kurus man izdevies sa­vākt, ir nejauši un pārāk neskaidri. Visas ziņas, kuras mēs varam iegūt, rūpīgi jāsalīdzina un racio­nāli jāapkopo. Viss šis darbs jānoorganizē. Jāsavāc un jāizpēta visi meteoroloģiskie ziņojumi par pagā­jušo mēnesi vai, vēl labāk, par pēdējām sešām nedēļām. Šķiet, ka jūsu Aviācijas ministrijai jau ir apstrādāti dati. Nav nekādu šaubu, ka nenormāli zemais gaisa spiediens vispirms radies vienā vietā.

Ministrs atgriezās pie kartes.

—    Man šķiet, Osborn, ka jūs pats varat iedomā­ties, kur tas noticis. Protams, ka šeit.

Ministrs ar pirkstu norādīja kartē vietu, kur dau­dzas līnijas savijās blīvā spirālē. No viņa pirkstgala uz rietumiem jūrā ar punktētu līniju bija atzīmēta aizliegtā zona — Tornesas raķešu izmēģinājumu poligons. Osbornu tas nemaz nepārsteidza. Visā šai notikumu gaitā viņš nojauta kaut kādu fatālu neno- vēršamību.

Spēcīga vēja brāzma atsitās pret ministrijas ēku. Moderno logu metāla rāmji izturēja vēja brāzmu neiedžinkstēdamies. Vējš, tikpat pēkšņi kā uzradies, atkal pazuda. Kaut kur uz ielas šķindēja stikli.

—    Tagad galvenais ir ātra rīcība, — ministrs teica.

Visu atlikušo dienas daļu Osborns un Nīlsons noņēmās ar darba organizāciju. Daudz laika prasīja sakaru nodibināšana un darbinieku instruēšana.

I lika ziņas bija paredzēts saņemt no Breknelas meteoroloģiskā biroja. Ar to bija jānodibina radiosakari, jo uz citiem sazināšanās līdzekļiem vairs nevarēja paļauties.

Nakts vēl nebija pienākusi, kad sākās jauna vētra. Pēc visām pazīmēm varēja spriest, ka tā būs daudz ļaunāka nekā iepriekšējā naktī. Osborns vairs pat necerēja šonakt nokļūt mājās.

Nīlsons devās uz savu viesnīcu pusdienās, un Os­borns palika viens. Šo laiku viņš izlietoja, lai mazliet .itjēgtos un pārdomātu. Tas, ka visas nācijas, gan lielās, gan mazās, centās sadarboties, iedrosmināja un uzmundrināja. Garajā valstu sarakstā, kuras bija ga­tavas sniegt savu ieguldījumu glābšanas operācijās, tikai viena pati sīka vietiņa palika tukša. Tā bija Azarana. Un Osbornam šķita dīvaini, ka, lai gan pasaulei draudēja baismīga stihiska nelaime, Azarana tik konsekventi izolējās no visas pārējās pasaules un tik stingri slēpa savu iekšpolitiku.

Viņš paņēma tālruņa klausuli un lūdza savieno­jumu ar Ārlietu ministrijas Vidējo Austrumu noda­ļas dežurējošo sakaru virsnieku. Savienojumu viņš dabūja nekavējoties, taču dzirdēt nevarēja gandrīz neko. Vētra bija izvēlējusies tieši šo brīdi, lai sāktu trakot no jauna. Osbornam bija jākliedz, un viņam no piepūles aizrāvās elpa.

Ar tādu pašu piepūli viņam atbildēja:

— Mēs pamēģināsim, ser, taču stāvoklis ir ļoti grūts. Telegrāfs un telefons vairs nedarbojas, arī uz radio vairs lāgā nevar paļauties. Varēsim būt lai­mīgi, ja šodien izdosies nosūtīt kādu ziņojumu. Kā jūs pats zināt, ser, nesen tur bija kaut kādas jukas, un tagad Azarana ir pilnīgi noslēgusies no ārpasauIes. — Milzīgs blīkšķis pārtrauca sarunu. — Mums tikko izgāza logus, — pēc brīža atkal atskanēja virs­nieka balss. — Ak dievs, kāda nakts!

Bija jau pēcpusdiena, kad Flemings piecēlās no gultas un aizgāja dušā nomazgāties. Pašam nema­not, viņu bija pārņēmusi pilnīga letarģija. Viņš va­rēja stundām ilgi gulšņāt, neko nedarīdams, brīžiem pat nedomādams. īstenībā viņš nekad nebija ticējis, ka Abu izdosies pierunāt Gambulu sastapties ar viņu. Flemings pat īsti nezināja, ko varētu pateikt Gam- bulai, ja arī rastos tāda izdevība.

Dušā kaut cik atsvaidzinājis savu ķermeni, lai arī garīgi tikpat nomākts, viņš devās uz skaitļotāja ēku. Andrē bija nosēdināta pie vadības pults, tuvumā grozījās arī Kaufmanis. Andrē izskatījās bezcerīgi slima. Flemings kādu brīdi pakavējās pie skaitļotāja, taču Andrē nelikās par viņu ne zinis, un viņš devās pa gaiteni tālāk.

Izvades iekārta pašlaik darbojās, un Abu pētīja izsniegtos skaitļus.

—    Es neko nevarēju izdarīt, — arābs klusi mur­mināja, nepaceļot galvu. — Mani pašlaik novēro. Flemings pieliecās tuvāk, it kā lai ieskatītos skait­ļos.

—    Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir — brī­dināt cilvēkus.

Abu noplēsa tikko pabeigto lentu un piecēlās.

—   Aizbrauciet šovakar uz manām mājām, — viņš čukstēja. — Mēģiniet kaut kā aizlavīties garām sar­giem. Es pats nevaru tikt. Mani visu laiku uzrauga. Lemka jums visu paskaidros.